Absolūtā patiesība – vai tā pastāv?



Jautājums: Absolūtā patiesība – vai tā pastāv?

Atbilde:
Kārtībā, lai mēs varētu saprast kas ir absolūtā jeb universālā patiesība mums jāsāk ar patiesības definīciju. Saskaņā ar skaidrojošo vārdnīcu absolūtā patiesība ir: ”saskaņa ar faktu vai aktualitāti; apgalvojums, kas pieņemts vai pierādīts kā patiesība; sniedz pilnīgu, pabeigtu priekšstatu par objektīvo īstenību.” Daži cilvēki teiktu, ka nepastāv īsta realitāte, vienīgi izpratne, uztvere un viedokļi. Citi atkal oponētu, ka ir jābūt kaut kādai absolūtai realitātei vai patiesībai.

Viens viedoklis patur uzskatu par to, ka nepastāv absolūtisms, kas definētu realitāti. Tie, kas pieturas pie šā uzskata tic, ka viss ir radniecīgs kaut kam citam, tāpēc nevar būt patiesas realitātes. Tāpēc, galu galā nepastāv morālais absolūtisms (pilnīgums); nav autoritātes, kas noteiktu vai rīcība ir pozitīva vai negatīva, pareiza vai nepareiza. Šis viedoklis virza uz ”stāvokļa ētiku,” ticībai, ka labais vai sliktais ir attiecināms uz situāciju. Nepastāv ne sliktais, ne labais; tāpēc, jebkas, kas šķiet labs dotajā, noteiktajā situācijā ir labs. Protams, stāvokļa ētika virza uz subjektīvisma (personīgs, privāts), ”viss, kas šķiet labs,” mentalitāti un dzīves stilu, kam ir postošs efekts uz sabiedrību un indivīdu. Šis ir postmodernisms, kas rada sabiedrību, kura uzskata, ka jebkura vērtība, ticība, dzīves stils un patiesība ir vienādi ticamas un pamatotas.

Cits viedoklis patur uzskatu, ka pastāv absolūtā realitāte un standarti, kuri definē kas ir patiesība un kas nav. Tāpēc, rīcību var noteikt kā labu vai sliktu ar to mērauklu kādi absolūtie standarti ir pieņemti. Ja nekas nav absolūts un nav realitātes, tad haoss ir neizbēgams. Piemēram, ja gravitācijas likums nebūtu bijis absolūts, tad mēs nekad nebūtu droši vai mēs varam stāvēt vai sēdēt vienā vietā pirms esam izlēmuši kustēties. Vai, ja divi plus divi nebūtu četri, tad efekta iedarbība uz civilizāciju būtu postoša. Zinātnes likumi un fizika būtu neatbilstoši un neiederīgi, un komercija (sakari) nebūtu iespējama. Kāds neiedomājams haoss tad būtu! Mēs varam būt pateicīgi, ka divi plus divi joprojām ir četri. Pastāv absolūtā patiesība, un tā ir pamatota un saprotama.

Paziņot, ka nepastāv absolūtā patiesība ir neloģiski. Tomēr, uz šodienu daudzi cilvēki pieņem kulturālo relatīvismu, kas noraida jebkuru absolūtās patiesības veidu. Cilvēkiem, kuri pretendē uz to, ka ”absolūtā patiesība nepastāv” mēs varam jautāt šādu jautājumu: ”vai jūs esat droši par to?” Ja viņi apstiprina ar ”jā,” tad viņi ir paziņojuši absolūto apgalvojumu jeb formulējumu- kas pats par sevi netieši norāda uz absolūto patiesību.

Līdzās šai iekšējai, pašai par sevi saprotamajai pretrunai pastāv daudzas citas loģiskas problēmas, kas būtu jāpārvar, lai ticētu tam, ka absolūtā vai universālā patiesība nepastāv. Kā viena no tām ir tā, ka cilvēkam ir ierobežotas zināšanas un limitēts saprāts, kā sakarībā nav iespējams loģiski paziņot negatīvu apgalvojumu. Cilvēks nevar loģiski paziņot, ka ”Dievs neeksistē” (lai arī daudzi tā dara), jo, lai pierādītu, ka tā ir taisnība tad, tam kas to paziņo ir nepieciešamas absolūtās zināšanas par visumu no sākuma līdz beigām. Kopš tas ir neiespējami, vienīgais, ko šāds cilvēks var teikt ir- ”ar visām savām ierobežotajām zināšanām es vienkārši neticu, ka tur ir Dievs.”

Noraidot absolūto patiesību mēs saskaramies ar vēl vienu problēmu – ar to, ko skaidri zinām savā sirdsapziņā, esam pieredzējuši un visu, ko redzam apkārtējā dabā, īstajā pasaulē. Ja absolūtā patiesība nepastāv, tad galu galā gandrīz it visā nekas nav pareizs/ labs, un nekas nav slikts. Kas varētu būt un ir ”labs” tev, tas nav un nevar būt labs ”labs” man. Lai arī ārēji šis relatīvisma veids šķiet valdzinošs, tomēr tādā gadījumā katrs varētu noteikt sev patīkamus likumus, un darītu tikai to, kas ir labs paša acīs. Nenovēršami, viena cilvēka sajūtas ātri vien sadurtos ar cita cilvēka sajūtām par to, kas ir labs un kas ir slikts. Kas notiktu, ja kāds nolemtu, ka satiksmes noteikumi ir slikti, un brauktu pie sarkanās gaismas? Tiktu riskēts ar daudzām dzīvībām. Kas notiek, ja viens cilvēks domā, ka zagt ir labi un otrs domā, ka zagt ir slikti. Vairāk kā skaidrs, ka mūsu standarti par labo un slikto nonāktu konfliktā. Ja nepastāvētu absolūtā patiesība, tad nebūtu arī standartu par ko jābūt atbildīgiem un tāpēc mēs nekad nevarētu būt droši par neko. Cilvēki būtu brīvi darīt ko vien vēlas katrs pēc saviem ieskatiem – slepkavot, izvarot, zagt, melot, krāpt utt., un neviens nebūtu spējīgs pateikt, ka tas ir slikti. Nebūtu valdības, likumu un tiesību vienkārši tāpēc, ka neviens pat nevarētu pateikt, ka vairumam no cilvēkiem ir tiesības ieviest likumus un tādējādi realizēt standartus pār cilvēku mazākumu. Pasaule bez absolūtisma būtu neiedomājami briesmīga un šausmīga.

No garīgā skata punkta šī relatīvisma veida rezultātā rodas reliģiskais apmulsums un neskaidrības bez pat vienas patiesas reliģijas, un bez iespējas uz īstām, patiesām attiecībām ar Dievu. Visas reliģijas tāpēc būtu kļūdainas, jo absolūti visas pretendētu uz absolūto patiesību attiecībā uz pēcnāves dzīvi. Mūsdienās nav nekas neparasts, kad cilvēki tic, ka divas pretējas reliģijas var būt vienādi ”patiesas.” Pat ja abas reliģijas oponē viena otrai pretendējot, ka ir tikai viens ceļš uz debesīm, vai māca pilnīgi pretējas ”patiesības.” Cilvēki, kuri netic absolūtajai patiesībai ignorē reliģiju mācīto un pieņem vairāk toleranto universālismu, kas māca, ka visas reliģijas ir vienādas un visi ceļi ved uz debesīm. Cilvēki, kuri izmanto šo pasaules uzskatu kaislīgi pretojas evaņģēliskajiem Kristiešiem, kuri tic Bībelei un saka, ka Jēzus ir ”ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ.ev.14:6). Viņš ir galējā un vienīgā taisnības izpausme, un vienīgais ceļš uz debesīm.

Iejūtība ir kļuvusi par vienu no galvenajām labajām īpašībām postmodernajā sabiedrībā, viens absolūts, un tāpēc neiecietība ir vienīgais ļaunums. Ikviena dogmatiķa (dogma- nekritiski pieņemta un par nemainīgu patiesību atzīta tēze) ticība – īpaši ticība absolūtai patiesībai – ir uzskatīta kā neiecietība, galīgais grēks. Tie, kas noraida absolūto patiesību bieži teiks, ka tas ir labi ticēt kam vien gribas, bet tikai tik ilgi, kamēr ticība netiek uzspiesta citiem. Bet šis uzskats pats par sevi ir ticība par labo un ļauno, un tie, kas patur šo uzskatu pavisam noteikti mēģina to uzspiest citiem. Tie izveido uzvedības standartu un uzstāj, lai citi tam sekotu, tādējādi pārkāpjot pašu radīto uzskatu, un rada citu pašu par sevi pretrunīgu nostāju. Tie, kuri pieņem šādu ticību vienkārši nevēlas uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja pastāv absolūtā patiesība, tad pastāv arī absolūtais standarts par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Un mēs esam atbildīgi šā standarta priekšā. Kad cilvēki noraida absolūto patiesību, viņi īstenībā noraida atbildību, kas jāuzņemas. Patiesībā, atbildība ir tā, ko cilvēki noraida, kad tie noraida absolūto patiesību.

Absolūtās patiesības noraidīšana un kulturālais relatīvisms (kas nāk kopā ar to) ir loģisks rezultāts sabiedrībai, kas ir pieņēmusi teoriju par evolūciju kā dzīves rašanās izskaidrojumu. Ja naturālistiskā evolūcijas teorija ir taisnība, tad dzīvei nav jēgas, nav mērķa un nav iespējams pastāvēt kaut kam absolūti pareizam vai nepareizam. Cilvēks tādā gadījumā var dzīvot kā vien grib un nav neviena priekšā atbildīgs par savu rīcību. Tomēr, nav svarīgi cik daudz un bieži cilvēks noraida Dieva esamību un absolūto patiesību, kādu dienu viņš stāvēs Viņa tiesas priekšā. Bībele saka, ka: ”jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir redzams, Dievs pats viņiem to parāda, bet neredzamais – Dieva mūžīgais spēks un dievišķība – tas prātam atklājas Dieva redzamajos darbos, kas darīti kopš pasaules radīšanas. Tā, ka viņiem nav ar ko aizbildināties, jo, Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Deivu un nav viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi” (Rom.1:19-22).

Vai var pierādīt to, ka absolūtā patiesība pastāv? Jā. Pirmkārt jau pastāv tāda lieta kā cilvēka sirdsapziņa. ”Kaut kas” mūsos, kas mums saka, kādai pasaulei vajadzētu būt, ka dažas lietas ir labas un dažas sliktas. Mūsu sirdsapziņa mums saka, ka tādas lietas kā ciešanas, bads, izvarošana, sāpes, ļaunums nav pareizas un tas ļauj mums apzināties vai vismaz nojaust, ka mīlestība, augstsirdība, līdzjūtība un miers ir pozitīvas lietas pēc kā būtu jātiecas. Šīs ir universālās patiesības visās kultūrās un visos laikos. Bībele apraksta cilvēka sirdsapziņas lomu Rom.gr.2:14-16: Kad pagāni, kam nav bauslības, pēc dabas dara to, ko bauslība prasa, tie, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Viņi parāda, ka bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs, to apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domas, ar kādām tie cits citu vai nu apsūdz, vai aizstāv. Kā esmu sludinājis savā evaņģēlijā – nāk diena, kad Dievs caur Jēzu Kristu tiesās visu, kas cilvēkā apslēpts.”

Zinātne ir otrais pierādījums tam, ka pastāv absolūtā patiesība. Zinātne ir vienkārši dzīšanās pēc zināšanām, jau zināmā studēšana un jautājumu uzstādīšana, lai zinātu vairāk. Tāpēc, visiem zinātniskajiem pētījumiem jābūt nepieciešami balstītiem uz pārliecību, ka pasaulē eksistē objektīvās realitātes un šīs realitātes var tikt atklātas un pierādītas. Bez absolūtā,- kas gan būtu ko studēt un pētīt? Kā gan tad varētu zināt, ka zinātniskie atklājumi ir patiesi? Faktiski, paši zinātnes likumi ir dibināti uz absolūtās patiesības eksistences pamatiem.

Reliģija ir trešais pierādījums tam, ka pastāv absolūtā patiesība. Visas pasaules reliģijas mēģina dot/ piešķirt dzīvei mērķi un definīciju. Tas ir radies no cilvēka iekšējās vēlmes pēc kaut kā daudz vairāk, nekā tikai dzīvot dzīvi eksistējot. Visās reliģijās cilvēki meklē Dievu, cerību uz nākotni, grēku piedošanu, mieru savu cīņu laikā un atbildes uz sirds jautājumiem. Reliģija ir patiess pierādījums tam, ka cilvēks ir daudz kas vairāk nekā tikai augsti attīstīta būtne. Tas ir pierādījums tam, ka pastāv daudz augstāks mērķis; pierādījums tam, ka eksistē personisks, mērķtiecīgs Radītājs, kurš iedvesa cilvēkā vēlmi zināt Viņu. Un, ja ir patiess un īsts Radītājs, tad Viņš ir tapis standarts absolūtajai patiesībai, un ar Viņa autoritāti ir nodibināta un nostiprināta pasaule.

Laimīgā kārtā mums ir Radītājs, un Viņš ir atklājis Patiesību caur Savu Vārdu – Bībeli. Vienīgais iespējamais veids zināt absolūto/ universālo patiesību ir caur personiskām attiecībām ar to vienīgo, kas pretendē būt patiesība – Jēzu Kristu. Jņ.ev.14:6 Jēzus paziņo, ka Viņš ir vienīgais ceļš, vienīgā patiesība un vienīgā dzīve - vienīgais veids kā tikt pie Dieva. Fakts, ka absolūtā patiesībā patiešām eksistē norāda uz to, ka eksistē un pastāv augstākais, suverēnais Dievs, kas ir radījis debesis un zemi, un kas ir atklājis Sevi mums, lai mēs zinātu Viņu personiski caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Tā ir absolūtā patiesība!


Atpakaļ uz latvisko versiju


Absolūtā patiesība – vai tā pastāv?