Vai anihilācionisms ir Bībeliski pamatots?

Jautājums: Vai anihilācionisms ir Bībeliski pamatots?

Atbilde: Anihilācionisms (anihilācija; pilnīga iznīcināšana) ir ticība, ka neticīgie nepiedzīvos mūžīgās ciešanas ellē, bet gan tā vietā pēc nāves būs ‘’iznīcināti.’’ Daudzu uzskatā anihilācionisms ir valdzinoša ticība drausmīgās domas vietā par mūžīgo pavadīšanu ellē. Lai arī ir daži panti, ka šķietami argumentē anihilācijas labā, tomēr skatoties visaptveroši par to, ko saka Bībele, atklājas fakts, ka ļaunie un negodīgie saņems mūžīgo sodu ellē. Ticība anihilācionismam ir rezultāts tam, ka ir radies pārpratums vienā vai vairākās sekojošajās mācībās: 1) grēka seku mācībā; 2) Dieva taisnības mācībā; 3) elles būtības mācībā.

Attiecībā uz elles būtību, anihilācionisti nesaprot vai pārprot uguns ezera nozīmi. Protams, ja cilvēku iemet degošas lavas ezerā, tad tā persona gandrīz acumirklī ir iznīcināta. Lai arī kā, bet uguns ezers ir abi, gan fiziski, gan garīgi pastāvoša valstība. Tas nav tikai cilvēka ķermenis, kas ir iemests uguns ezerā; tas ir ķermenis, dvēsele un gars. Garīgo dabu nav iespējams iznīcināt ar fizisku uguni. Šķiet, ka neglābtie pie ķermeņu atdzimšanas ir sagatavoti mūžībai tāpat kā glābtie (Atkl.gr.20:13; Ap.d.24:15). Ķermeņi ir sagatavoti mūžīgai bojāejai.

Mūžība ir cits aspekts, ko anihilācionistiem neizdodas pilnībā saprast jeb aptvert. Anihilācionistiem ir taisnība, ka Grieķu vārds aionion, kas parasti ir tulkots kā ‘’mūžība’’, definējot nenozīmē to pašu. Tas parasti attiecas uz ‘’age’’ (vecums) un ‘’eon’’ (laiks), kādu noteiktu laika periodu. Taču, skaidrs ir tas, ka Jaunajā Testamentā vārds aionion dažreiz ir lietots attiecībā uz kādu bezgalīgu laika periodu. Atk.gr.20:10 runā par Sātanu, zvēru, un viltus praviešiem, kuri būs iemesti uguns jūrā un mocīti ‘’dienu un nakti mūžīgi mūžos.’’ Skaidrs ir tas, ka šie trīs nebūs ‘’iznīcināti’’ ar to, ka iemesti uguns ezerā. Vai neglābto liktenim vajadzētu būt citādākam (Atkl.gr.20:14:15)? Vispārliecinošākais pierādījums par mūžību ellē ir atrodams Mt.ev.25:46: ‘’Un tie (neticīgie) ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.’’ Šinī pantā tas pats Grieķu vārds ir lietots attiecībā uz gan ļaunā likteni, gan taisnīgā likteni. Ja ļaunais būtu mocīts tikai ‘’age’’ (kādu laiku), tad arī taisnīgais nepieredztu mūžīgo dzīvi debesīs, bet gan tikai uz ‘’age’’ (kādu laiku). Ja ticīgie pavadīs mūžību debesīs, tikpat droši ir arī tas, ka neticīgie pavadīs mūžību ellē.

Vēls viens bieži sastopamais iebildums un mūžīgās elles pastāvēšanas noraidījums ir tas, ka anihilācionisti uzskata, ka no Dieva puses nebūtu taisnīgi neticīgos sodīt ar mūžīgo elli par ierobežotu grēku daudzumu. Kā gan Dievs uzdrošinātos paņemt personu, kas 70g. ir dzīvojis /jusi grēcīgu dzīvi, un sodīt uz mūžīgiem laikiem? Atbilde ir tāda, ka mūsu grēki atnes mūžīgas sekas, jo mēs to esam nodarījuši pret mūžīgo un svēto Dievu. Kad ķēniņš Dāvids izdarīja laulības pārkāpuma grēku un slepkavību, viņš paziņoja: ‘’Vienīgi tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs...’’ (Ps.51:6). Dāvids grēkoja pret Batsebu un Uriahu. Kā Dāvids varēja tā apgalvot, ka viņš ir grēkojis tikai pret Dievu? Dāvids ļoti labi saprata, ka visi grēki galu galā ir tikai pret Viņu, Dievu. Dievs ir mūžīgs un nebeidzams. Kā rezultātā visi grēki ir pret Viņu un ir tā vērti, lai saņemtu mūžīgu sodu. Nav svarīgs laika ilgums, kurā izdarām grēku, bet gan Dieva daba, pret kuru mēs izdarām grēku.

Vēl viens, vairāk personisks aspekts, ko anihilācionisti stāda priekšā ir tas, ka esot debesīs mēs iespējams nespētu būt laimīgi zinot, ka kāds no mūsu mīļajiem cieš mokas mūžīgajā ellē. Tomēr, nonākot debesīs mums nebūs absolūti nekā par ko uztraukties, pārdzīvot, vai skumt. Atkl.gr.21:4 saka: ‘’Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.’’ Ja kāds no mūsu mīļajiem nebūs debesīs, tad mēs par visiem 100 % zināsim, un būsim saskaņā ar to, ka viņi nepieder būt debesīs, un ka viņi ir nosodīti par Jēzus Kristus nepieņemšanu kā viņu glābēju (Jņ.ev.3:16; 14:6). Smagi, gandrīz neiespējami saprast,- bet mēs nebūsim noskumuši nonākot debesīs bez mūsu mīļajiem. Mēs nebūsim koncentrējušies uz to, - kā gan mēs varam izbaudīt debesu līksmi bez mūsu mīļajiem, bet gan, kā mēs varam virzīt mūsu mīļos uz ticību Kristum tā, ka tie atrastos kopā ar mums.

Elle iespējams ir galvenais iemesls kāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu uz zemi, lai Viņš nomaksātu sodu par mūsu grēkiem. Esot ‘’izdzēstam’’ pēc nāves nav liktenis no kā jābaidās, tomēr no mūžīgajām mocībām ellē noteikti ir. Jēzus nāve bija bezgalīgā nāve samaksājot par mūsu bezgalīgajiem grēkiem, lai mums to nevajadzētu maksāt pavadot mūžību ellē (2.Kor.5:21). Liekot mūsu ticību Viņā mēs esam glābti, mums ir piedots, mēs esam šķīstīti un mums ir apsolītas mūžīgās mājas debesīs. Bet, ja mēs noraidām Dieva pestīšanas dāvanu, mēs cietīsim no mūsu bezgalīgo grēku sekām par šo nesaprātīgo izvēli.

Atpakaļ uz latvisko versiju