Kā un kad Bībeles kanons tika salikts kopā?

Jautājums: Kā un kad Bībeles kanons tika salikts kopā?

Atbilde: Ar apzīmējumu ‘’kanons’’ parasti apraksta grāmatas, kuras ir dievišķi iespaidotas, un tāpēc pieder Bībelei. Nosakot bībelisko kanonu, grūtības sagādā tas, ka Bībele mums nedod sarakstu, kuras grāmatas būtu piederīgas un iekļaujamas Bībelē. Pirmie, kas uzsāka kanona noteikšanas procesu bija Ebreju rabīni un skolotāji, vēlāk arī agrie Kristieši. Tomēr galu galā, tas bija Dievs, kurš izlēma kuras grāmatas pieder Bībeles kanonam. Svēto rakstu grāmata piederēja kanonam no momenta, kad Dievs iedvesmoja tās rakstīšanu. Tas bija vienkārši jautājums par Dieva dotu pārliecību Viņa pielūdzējiem, kura grāmata būtu iekļaujama Bībelē.

Salīdzinājumā ar Jauno testamentu, tur bija ļoti maz strīdīgu jautājumu attiecībā uz Veco Testamentu. Ebreju ticīgie atpazina V.Testamenta Dieva sūtņus un pieņēma viņu uzrakstīto, kā Dieva iedvestu. Lai gan nenoliedzami pastāvēja daži strīdīgi jautājumi par Vecā Testamenta kanonu, tomēr mūsu ēras 250 gados tika pieņemta universāla vienošanās par kanonu Ebreju Rakstos. Vienīgais diskutējamais jautājums bija apokrifi, par kuriem debatē pat līdz šodienai. Lielais vairums Ebreju skolotāju uzskatīja apokrifu kā labu mācību un reliģisku dokumentu, tomēr ne tajā pašā Ebreju Svēto Rakstu līmenī.

Jaunā Testamenta atpazīšanas un savākšanas procesu uzsāka Kristiešu baznīca pirmajā gadsimtā. Jau ļoti agri, dažas no Jaunā Testamenta grāmatām bija atpazītas. Pāvils uzskatīja Lūkasa uzrakstīto tikpat autoritatīvu, kāds ir Vecais Testaments. (1. Timotejam 5:18; skatīt arī 5. Mozus gr 25:4 un Lūkasa 10:7). Pēteris atzina Pāvila rakstīto kā Svētos Rakstus (2. Pētera 3:15-16). Dažas no Jaunā Testamenta grāmatām jau bija cirkulējušas starp baznīcām. (Kolosiešiem 4:16 un 1.Tesaloniķiešiem 5:27). Romas Klements pieminēja vismaz astoņas Jaunā Testamenta grāmatas. (m.ē. 95g.). Ignats no Antiohijas atzina apmēram septiņas grāmatas (m.ē. 115 g.) Apustuļa Jāņa māceklis Polikarps atzina 15 grāmatas (m.ē. 108g). Vēlāk, Irenejs minēja 21 grāmatu (m.ē.185g.). Hipolīts atpazina 22 grāmatas (m.ē. 170-235g.). Visvairāk strīdu ap Jauno Testamentu ir bijis par Ebrejiem, Jēkaba, 2.Pētera, 2.Jāņa, un 3 Jāņa grāmatām.

Pirmais ‘’kanons’’ bija Muratonija Kanons, un bija sastādīts m.ē. 170g. Šis kanons iekļāva visas šobrīd Jaunajā Testamentā esošās grāmatas, izņemot Ebrejiem, Jēkaba un 3. Jāņa gr. M. ē 363g. Laodicejas sinode uzskatīja, ka Vecais Testaments (kopā ar apokrifu) un tikai 27 grāmatas no Jaunā Testamenta ir derīgas mācīšanai baznīcās. Hipo sinode (m.ē.393g.) un Kartāgas sinode (m.ē. 397g.) arī apstiprināja tās pašas 27 grāmatas kā autoritatīvas.

Visas Sinodes sekoja līdzīgiem sekojošajiem principiem ar nolūku noteikt, vai Jaunā Testamenta grāmatas tiešām ir Dieva iespaidotas un iedvesmotas. 1) vai grāmatas autors bija apustulis, un ja nē, vai viņš bija ciešā kontaktā ar apustuli? 2) vai grāmata bija pieņemta no Kristus miesas visā kopumā? 3) vai grāmata satur saskaņu un atbilstīgumu mācībai un pareizticībai. 4) vai grāmata satur augstas morāles normas un garīguma vērtības, kas atspoguļo Svētā Gara darbu. Vēlreiz, izšķiroši svarīgi ir atcerēties, ka baznīca nenoteica kanonus. Ne baznīcas padome (sinode) noteica kanona būtību. Tas bija Dievs, un vienīgi Dievs, kurš noteica, kuras grāmatas ir iekļaujamas Bībelē. Tas bija vienkārši Dieva dots lēmums ticīgajiem, ko Viņš jau iepriekš bija nolēmis. Cilvēku darbs Bībelei piederošo grāmatu savākšanā bija defektīvs, bet Dievs, Viņa varenībā, un par spīti mūsu neziņai un stūrgalvībai, vadīja agro baznīcu grāmatu atpazīšanā, ko Viņš bija iedvesmojis.

Atpakaļ uz latvisko versiju