Kas ir Derības teoloģija un vai tā ir Bībeliska?



Jautājums: Kas ir Derības teoloģija un vai tā ir Bībeliska?

Atbilde:
Derības teoloģija nav ”teoloģija” sistemātisko kopumu teoriju sapratnē, bet gan tā ir struktūra, kas palīdz iztulkot jeb interpretēt Svētos Rakstus. Parasti tā ir pretstatīta citai tulkošanas struktūrai, kas tiek saukta par ”dispensiālo teoloģiju,” vai ”dispensacionālismu.” Tas nozīmē kaut kā izsniegšanu pa daļām; lasot Rakstus tos dala, bet nelasa vienā gabalā. Amerikāņu evanģēlismā uz šo brīdi dispensacionālisms ir vispieņemtākā metode Svēto Rakstu interpretēšanā, kas aizsākusies jau 19 gadsimta vidū un turpinās līdz pat mūsdienām – 21 gadsimtam. Tomēr Derības teoloģija joprojām ir galvenais ziņojums Protestantismam kopš Reformācijas laikiem un šī sistēma ir vairāk atzīta starp Reformistiem vai Kalvinisma aizstāvjiem.

Dispensacionālisms apskata Svētos Rakstus atklātās septiņu dispensiju sērijās (dispensiju var nodefinēt kā sevišķas vajadzības, ko Dievs izmanto darbojoties ar cilvēku un visu radību izpērkošās vēstures dotajā periodā), turpretim Derības teoloģija skatās uz Svētajiem rakstiem caur Derības režģi. Derības teoloģija aplūko divas sevišķi svarīgas derības: Darba derību (DD) un Žēlastības derību (ŽD). Dažreiz tiek minēta trešā teorija;

Izpērkošā derība (ID), kura loģiskā kārtā ievada iepriekšējās divas Derības. Mēs apskatīsim tās visas pēc kārtas. Svarīgi ir atcerēties, ka visas derības, kas aprakstītas Svētajos Rakstos (derības ar Noasu, Ābrahamu, Mozu, Dāvidu un Jaunais Līgums - derība) ir izstrādātas balstoties vai nu uz Darba Derību, vai Žēlastības Derību.

Izskatīsim vairākas derības, kas detalizētas Derības teoloģijā un pirmā no tām ir Izpirkšanas Derība, kas loģiski virza uz pārējām divām derībām. Saskaņā ar Derības teoloģiju Izpirkšanas Derība ir radīta starp trijām Trīsvienības Personām lai izredzētu, izpirktu un glābtu personu grupu pestīšanai un mūžīgai dzīvei. Kāds slavens mācītājs/ teologs runājot par izpērkošo derību reiz teica: ”Tēvs izmanto līgavu priekš Sava Dēla.” Lai arī Izpērkošā Derība nav skaidri apzīmēta Svētajos Rakstos, tomēr tā skaidri un vienkārši paziņo pestīšanas plāna mūžīgo dabu (Ef.1:3-14; 3:11; 2.Tes.2:13; 2 Tim.1:9; Jēk.2:5: 1.Pēt.1:2). Pāri tam visam, Jēzus bieži vien runāja par savu darbu kā Sava Tēva gribas pildīšanu (Jņ.ev.5:3, 43; 6:38-40; 17:4-12). Tas, ka izredzēto pestīšana bija Dieva plāns jau no paša, visas radības sākuma, nav ne mazāko šaubu; Izpērkošā Derība vienkārši noformulē šo mūžīgo plānu derības valodā.

Skatoties no izpērkošās, vēsturiskās perspektīvas, Darba derība ir pirmā Derība, ko redzam Svētajos Rakstos. Kad Dievs radīja cilvēku Viņš iekātoja to Ēdenes dārzā un deva tikai vienu komandu: ”Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: ”No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.gr.2:16-17). Skaidri redzams, ka Derības valoda ir netieši norādīta šinī komandā. Dievs iekārto Ādamu Ēdenes dārzā un apsola mūžīgo dzīvi viņam un viņa pēcnācējiem tik ilgi cik vien ilgi viņi paklausīs Dieva komandām. Dzīve ir apbalvojums par paklausību un nāve ir sods par nepaklausību. Šī tad arī ir Derības valoda.

Daži mācītāji vai zinātnieki Darba derības formā redz to, kas ir saukts par Sizerēnu - lēņu Vasali. Šajos derību tipos sizerēns nozīmē kungu, bet vasalis pakļauto. Kungs piedāvā derības nosacījumus Vasalim (t.i. pakļautajam). Sizerēns piedāvā nodrošināt ar svētību un aizsardzību pretī tam pieprasot Vasaļa cieņu. Šinī Darba derības gadījumā Dievs (sizerēns) apsola mūžīgo dzīvi visai cilvēcei (vasalis reprezentē Ādamu kā galvu visai cilvēku rasei) apmaiņā pret paklausību Derības nosacījumiem (t.i. neēd no tā koka). Līdzīgu struktūru mēs redzam arī Vecajā Testamentā, kad Dievs caur Mozu noslēdza derību ar Izraēlu. Izraēla noslēdza derību ar Dievu Sinaja kalnā par to, ka Dievs dos apsolīto zemi līdzīgu Ēdenei (”zemi, kur piens un medus tek”); kā arī Savu svētību un aizsardzību pret visiem ienaidniekiem apmaiņā pret Izraēlas paklausību dotajai derībai. Sods par nepaklausību šai derībai bija izraidīšana no zemes (kas notika pirms p.m.ē.722 gadā, kad ienāca Ziemeļu Karaļvalsts un vēlāk 586 gadā p.m.ē. arī Dienvidu karaļvalsts).

Kad Ādams nespēja turēt Darbu derību, Dievs ieviesa trešo derību, tā saukto Žēlastības derību. Žēlastības derībā Dievs visiem grēciniekiem, pilnīgi par brīvu, piedāvā mūžīgo dzīvi un pestīšanu caur ticību Jēzum Kristum. Mēs redzam Žēlastības derības nodrošinājumu tieši un uzreiz pēc krišanas, kad Dievs pravieto par ”sievietes pēcnācējiem” 1.Moz.gr.3:15. Ievērojiet to, ka Darbu derība saturēja nosacījumus un apsolīja svētību apmaiņā pret paklausību un sodu pret nepaklausību, turpretim Žēlastības derība ir beznosacījuma un tiek dota par brīvu pamatojoties vienīgi un tikai uz Dieva žēlastību. Žēlastības derība pieņem senlaiku zemes dāvinājuma formu, kurā ķēniņš varēja dot zemi personai kā dāvanu bez jebkādiem nosacījumiem. Kāds varētu sākt strīdēties, ka prasība pēc ticības pati par sevi jau ir nosacījums Žēlastības derībā. Bībelē ir tik daudz pārliecinošu aprakstu par Dieva beznosacījumu žēlastību, ka nav grūti palikt uzticīgam līdz galam, tomēr dažreiz varētu šķist, ka ticības uzturēšana ir sava veida nosacījums Žēlastības derībā. Tomēr Bībele māca nepārprotami un skaidri, ka pat glābjošā ticība ir žēlastības dāvana no Dieva (Ef.2:8-9).

Mēs redzam, ka Žēlastības derība ir izrādīta vairākās beznosacījuma Derībās, kuras Dievs apstiprināja Bībelē ar vairākām personām. Derība, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahamu (apsolīja būt par viņa Dievu un Ābrahama bērni būs Viņa bērni) ir paplašināta Žēlastības derība. Noslēgtā Derība ar Dāvidu (tajā teikts, ka Dāvida pēctecis vienmēr valdīs kā Kungs) arī ir Žēlastības derības paplašinājums. Beidzot, Jaunā derība jeb Testaments ir pēdējā Žēlastības derības izpausme, jo tagad Dievs raksta Savus likumus mūsu sirdīs un ir pilnīgi un absolūti piedevis grēkus. Viena lieta, kas ir neapšaubāma un pat ar acīm saskatāma ir tā, ka Vecajā Testamentā visu derību variācijas norāda uz to, ka savu piepildījumu tās ir atradušas Jēzū Kristū. Apsolījums Ābrahamam svētīt visas nācijas tika piepildīts caur Kristu. Dāvidam apsolītais Kungs, kas nāks no viņa dzimtas un mūžīgi valdīs pār Dieva cilvēkiem, arī ir piepildīts Kristū; viss Jaunais Testaments ir pavisam noteikti un droši piepildīts Kristū. Jau Vecajā Testamentā ir norādes uz Žēlsirdības derību tajā, ka visi Vecā Testamenta laikos veiktie upuri un rituāli norādīja uz nākotnes izglābjošo darbu, ko Kristus arī paveica būdams mūsu lielais, augstais Priesteris (Ebr.8:10). Tāpēc Kristus uz slavenā kalna teica, ka Viņš nav atnācis atcelt vai iznīcināt likumus, bet gan piepildīt tos (Mt.ev.5:17).

Žēlastības derības darbību mēs varam redzēt arī Vecajā Testamentā, kad Dievs glāba Savus cilvēkus no soda pēc tam, kad tie nožēloja un aizgriezās no grēka. Lai arī pēc Mozus derības nosacījumiem (attiecas uz Darba Derību) Dievs apsolīja sodīt Izraēlu par nepaklausību, tomēr Viņš bija bezgala pacietīgs pret Saviem Derības cilvēkiem. Šis vienmēr ir saistībā ar frāzi: ”pieminēdams Savu derību ar Ābrahāmu” (2.Ķēn.13:23; Ps.105; Jes.gr.29:22, 41:8). Dieva apsolījums piepildīt Savu Žēlastības derību (kas pēc definīcijas ir vienpusēja derība) bieži vien ignorē savas tiesības uzspiest Darba derības.

Tas ir īss izklāsts par Derības teoloģiju un kā tas izskaidro Svētos Rakstus caur derības lupu. Dažreiz attiecībā uz derības teoloģiju rodas jautājums – vai Žēlastības derība papildina vai aizstāj Darba derību. Citiem vārdiem sakot, vai Darba derība ir absolūta kopš Vecais Testaments ir absolūts un pilnīgs (Ebr.8:13)? Lai arī Vecā Testamenta (Mozus) derība ir piemērojama Darba derībai, tomēr tā nav Darba derība. Atkārtojam, Darba derība iet visu ceļu atpakaļ uz Ēdeni, kad Dievs apsolīja dzīvi par paklausību un nāvi par nepaklausību. Turpmāk Darba derība ir smalki izstrādāta Desmit Baušļos caur kuriem atkal, Dievs apsola dzīvi par paklausību, bet nāvi un sodu par nepaklausību. Vecais Testaments ir daudz kas vairāk, nekā tikai morālo likumu apkopojums Desmit Baušļos. Vecais Testaments iekļauj likumus un noteikumus attiecībā uz kalpošanu Dievam. Pāri tam visam VT iekļauj civilos likumus, kas vadīja Izraēlas nāciju teokrātijas un monarhisma laikmetā. Ar Jēzus Kristus atnākšanu, kas arī bija apsolītais Mesija, daudzi VT aspekti novecoja tāpēc, ka Jēzus piepildīja rakstus un zīmes (skat. Ebr.8:10). Vecais Testaments pārstāvēja ”tipus un ēnas,” turpretim Kristus pārstāv ”būtību” (Kol.2:17). Kristus atnāca piepildīt likumu (Mt.ev.5:17). Kā Pāvils teica: ”Cik ir Dieva apsolījumu Kristū, tie visi ir jā; un caur Kristu – mūsu Āmen Dieva slavai!’ (2.Kor.1:20).

Tomēr, šis neatceļ Darba derību, kas apkopota morālajos likumos. Vecajā Testamentā Dievs no Saviem cilvēkiem pieprasīja svētumu (3.Moz.gr.11:44) un joprojām Dievs pieprasa svētumu no Saviem cilvēkiem arī Jaunajā Testamentā (1.Pēt.1:16). Tādējādi, mēs joprojām esam aplikti ar pienākumu pildīt Darba derības nosacījumus. Labās ziņas ir tādas, ka Jēzus Kristus, pēdējais Ādams un mūsu Derības Galva, visā pilnībā piepildīja Darba derības pieprasījumus un tā perfektais taisnīgums ir iemesls tam, kāpēc Žēlastības derību Dievs var izrādīt izredzētajiem visā tās pilnībā. Vēstulē Rom.5:12-21 Pāvils izskaidro situāciju starp divām ”galvenajām” cilvēku rases galvām. Ādams pārstāvēja cilvēku rasi Ēdenes dārzā un nespēja izpildīt Darba derības nosacījumus tādējādi iegrūžot sevi un savus pēcnācējus grēkā, un līdz ar to nāvē. Jēzus Kristus arī pārstāvēja cilvēku rasi un bija kārdināts it visos iespējamajos veidos – sākot ar Viņa kārdināšanu tuksnesī līdz pat Kalvārim, bet Darba derību Viņš piepildīja perfekti. Sakarā ar šo Pāvils varēja teikt ar pārliecību: ”Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi” (1.Kor.15:22).

Noslēgumā, studējot Svētos Rakstus redzam, ka Līguma jeb Darba Teoloģija norāda uz abām – gan Darba, gan Žēlastības derībām. Visas izpērkošās vēstures stāstā var redzēt kā Dievs atklāj Žēlastības derību tās topošajā stadijā (1.Moz.gr.3:15) ar tās piepildījumu Kristū. Tādējādi Darba derības teoloģija ir uz Kristu centrēts ceļš un veids kā uzņemt Svētos Rakstus, jo Veco Testamentu tas redz kā Kristus apsolījumu un Jauno Testamentu kā piepildījumu Kristū. Daži mēģina apsūdzēt Derības Teoloģiju kā mācību, kas ir saukta par ”aizvietojošo teoloģiju” (t.i. baznīca aizvieto Izraēlu). Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības kā šis uzskats. Pretēji dispesacionālismam Derības Teoloģija nesaskata krasu atšķirību starp Izraēlu un Baznīcu. Vecajā Testamentā Izraēla sastāvēja no Dieva cilvēkiem un Baznīca (kas ir radīta no jūdiem un pagāniem) sastāv no Dieva cilvēkiem Jaunajā Testamentā (Ef.2:11-20). Baznīca neaizstāj Izraēlu; Baznīca ir Izraēla un Izraēla ir Baznīca (Gal.6:16). Visi cilvēki, kuriem ir tā pati ticība, kas Ābrahamam, ir daļa no Dieva Derības cilvēkiem (Gal.3:25:29).

Attiecībā uz Derības Teoloģiju varētu rakstīt daudz vairāk, bet svarīgākā lieta, kas vienmēr jāpatur prātā ir tā, ka Derības Teoloģija ir pamats Svēto Rakstu izskaidrošanai. Kā varam redzēt, tas nav tikai skaidrojošs pamats Rakstu lasīšanai. Derības Teoloģijai un Dispesacionālismam ir daudzas atšķirības un dažreiz tās noved pie pretējiem uzskatiem attiecībā uz noteiktām, dažām papildus mācībām, bet tomēr abas stingri ievēro Kristīgās ticības pamatus: pestīšana ir saņemama ar žēlastību, tikai un vienīgi caur ticību Kristum, un Dievam vienīgajam lai ir gods un slava mūžīgi mūžos!


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kas ir Derības teoloģija un vai tā ir Bībeliska?