Kas ir dievišķā tālredzība jeb providence (augstākā griba, kas lemj visu)?



Jautājums: Kas ir dievišķā tālredzība jeb providence (augstākā griba, kas lemj visu)?

Atbilde:
Dievišķā tālredzība ir līdzeklis vai veids kā Dievs valda pār visām lietām visā universā. Dievišķās tālredzības mācība apgalvo, ka Dievs ir kontrolē pār absolūti visām lietām. Šis iekļauj visu lielo visumu jeb universu (Ps.103:19), fizisko pasauli (Mt.ev.5:45), visu nāciju darbības (Ps.66:7), cilvēku dzimšanu un likteni (Gal.1:15), cilvēku veiksmes un neveiksmes (Lk.ev.1:52) un visu Dieva cilvēku aizsardzību (Ps.4:9). Šī mācība ir tiešā pretrunā mācībai par to, ka viss universs un pasaule tiek pārvaldīti caur nejaušībām un likteni.

Dievišķās tālredzības nolūks vai mērķis ir piepildīt vai pabeigt Dieva prātu un gribu. Garantējot, ka Viņa griba tiks piepildīta Dievs valda un vada cilvēku darbību, un Pats darbojas caur lietām to dabiskajā kārtībā. Dabas likumi nav nekas vairāk kā vienīgi Dieva darba attēlojums visā universā. Dabas likumiem nav iedzimtā jeb iemantotā spēka, ne arī tie var darboties neatkarīgi. Dabas likumi ir noteikumi un principi, ko Dievs ieviesa un sakārtoja, lai tie sekmīgi darbotos un strādātu.

Tas pats ir attiecināms uz cilvēku gribu. Pašā dziļākajā lietas būtībā mēs neesam pavisam brīvi izvēlēties vai darboties nošķirtībā no Dieva gribas. Pilnīgi viss, ko izvēlamies un darām ir saskaņā ar Dieva gribu – pat mūsu grēcīgās izvēles (1.Moz.gr.50:20). Pamata pozīcija ir tāda, ka Dievs ir pilnīgā kontrolē pār mūsu izvēlēm un rīcībām (1.Moz.gr.45:5; 5.Moz.gr.8:18; Sak.gr..21:1), tomēr, Viņš to dara tādā veidā, kas nepārkāpj mūsu, kā brīvo pārstāvju atbildību, ne arī noliedz vai noraida mūsu izvēļu patiesumu.

Dievišķās tālredzības mācības īss, kodolīgs apkopojums ir šāds: ”Visā Savā pagātnes mūžībā Dievs, kā Savas labās gribas aizstāvis un izpildītājs, iepriekš nolēma visu, kas notiks; tomēr jēgas dziļākajā būtībā un nozīmē Dievs nav grēka autors; ne arī cilvēku pienākumi ir atcelti.” Svarīgākie veidi jeb līdzekļi kā Dievs izpilda un izved Savu gribu ir darbojoties caur sekundārām jeb mazāk svarīgām lietām (t.i. dabas likumi, cilvēku izvēles). Citiem vārdiem sakot, Dievs darbojas netieši caur šīm, mazāk svarīgajām lietām, lai piepildītu Savu gribu.

Dažreiz, lai panāktu Savas gribas piepildījumu, Dievs darbojas tieši. Šie ir tie darbi, kurus mēs saucam par brīnumiem (t.i. pretdabiski notikumi). Brīnumi ir Dieva izvēlēts veids kā uz īsu laika periodu neievērot vai apiet lietu dabīgo kārtību tā piepildot Savu gribu. No Apustuļu darbu grāmatas mēs varam redzēt kā Dievs darbojas gan tieši, gan netieši sasniedzot to, ka Viņa griba tiek piepildīta. Ap.d.gr.9.nodaļā mēs redzam kā Dievs iejaucas Pāvila dzīvē. Ar apžilbinošu gaismu un vārdiem, kurus dzirdēja tikai Sauls/ Pāvils, Dievs izmainīja viņa dzīvi pašos pamatos. Tas bija Dieva plāns izmantot Pāvilu, lai vēlāk piepildītu, īstenotu Savu gribu; un Dievs pielietoja tiešus līdzekļus pārvēršot Pāvilu par pavisam citu cilvēku. Runājot ar cilvēkiem, kuri ir pārvērtušies par Kristiešiem, ļoti iespējams, ka tādu stāstu kā šis jūs nedzirdēsiet. Lielākā daļa no mums nāk pie Kristus dzirdot sludinājumus par Viņa Vārdu vai lasot kādu grāmatu, kas liecina par Viņu, caur draugiem, vai ģimeni. Tomēr visbiežāk, gandrīz vai pārsvarā dzīves situācijas un apstākļi ir tie, kas sagatavo ceļu – darba zaudējums, tuvinieka nāve, neizdevusies laulība, dažāda veida atkarības u.c. Pāvila pārvēršana bija tieša un pārdabiska.

Ap.d.gr.16:6-10 mēs redzam kā Dievs piepilda Savu gribu netieši. Šis notikums ieņēma vietu Pāvila misijas otrā ceļojuma laikā. Dievs gribēja, lai Pāvils ar saviem biedriem dotos uz Troadu; kad Pāvils izgāja no Antiohas viņš gribēja iet uz Āziju, bet Bībele saka, ka Svētais Gars aizliedza viņiem runāt Āzijā. Tad viņi gribēja iet uz Bitiniju, bet tur Kristus gars atturēja viņus no šā soļa, tādējādi viņi bija spiesti iet uz Troadu. Tas ir rakstīts ar atskatu pagātnē, bet pilnīgi iespējams, ka toreiz pastāvēja loģisks izskaidrojums, kāpēc viņiem nebija ļauts iet uz tiem diviem apgabaliem. Galu galā viņi aptvēra, ka tas bija Dievs, kas viņus vadīja un virzīja – t.i. dievišķā tālredzība. Sak.gr.16:9 ir rakstīts: ”Cilvēks lemj sirdī: iešu te! – taču Kungs nosaka viņa soļus.”

No otras puses ir tādi, kas teiks, ka jēdziens par Dieva tiešu vai netiešu vadīšanu un kontroli pār visām lietām iznīcina brīvās gribas iespēju. Ja Dievs ir kontrolē pār pilnīgi visām lietām, tad kā gan mēs varam būt brīvi savu izvēļu pieņemšanā? Citiem vārdiem sakot – lai brīvā griba patiešām būtu brīva, tad jābūt kaut kam, kas ir ārpus varenā Dieva kontroles – piem. cilvēku izvēle sakarībā ar nejaušiem apstākļiem, sakritībām. Šī jautājuma labā pieņemsim, ka tas ir taisnība. Kas notiek? Ja Dievs nav absolūtā kontrolē pār it visām nejaušībām un sakritībām, tad kā gan Viņš var garantēt mūsu pestīšanu? Vēstulē Filipiešiem 1:6 Pāvils saka: ”Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.” Ja Dievs nav absolūtā kontrolē pār it visu, tad šis apsolījums un visi citi Bībeles apsolījumi nav derīgi. Mēs nevarētu būt pilnīgi droši, ka labais pestīšanas darbs, kas mūsos ir iesākts, būs novests arī līdz galam.

Kā arī, ja Dievs nav absolūtā un pilnīgā kontrolē pār it visu, tad Viņš nav visuvarens un visu zinošs, un Viņš tad nav Dievs. Tātad, uzturot nejaušības apstākļu iespējamību, kas ir ārpus Dieva kontroles iznākums ir tāds, ka Dievs nemaz nav Dievs. Kā arī, ja mūsu ”brīvā” griba aizstātu dievišķo tālredzību, tad kas vai kurš galu galā ir Dievs? Vai mēs? Pilnīgi noteikti un acīmredzami šis uzskats nav pareizs un nav pieņemams ne no Kristiešu viedokļa, ne no visas pasaules Bībeliskā viedokļa. Dievišķā tālredzība neiznīcina un neierobežo mūsu brīvo gribu vai brīvību tās dziļākajā vārda nozīmē. Bet gan drīzāk, šī dievišķā tālredzība padara mūs spējīgus pienācīgi un visā pilnībā izmantot mūsu brīvību.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kas ir dievišķā tālredzība jeb providence (augstākā griba, kas lemj visu)?