Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?



Jautājums: Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?

Atbilde:
”Bet, kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja Savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai” (Gal.4:4). Šī frāze paziņo, ka Dievs Tēvs Savu Dēlu sūtīja, kad ”laiks bija piepildījies.” Pirmā gadsimta laikā notika daudzas un dažādas lietas un vismaz pēc cilvēku domām, tas bija ideāls laiks Kristus atnākšanai.

1) Ebreju vidū pastāvēja lielas gaidas un cerības par laiku, kad Mesijam vajadzētu nākt. Romieši valdīja pār Izraēlu un ebreji bija nogaidījušies atnākam Mesiju.

2) Roma bija pakļāvusi lielu daļu pasaules zem savas valdības tā daudzām zemēm dodot savienības sajūtu. Arī tāpēc, ka (nosacīti) impērijā pastāvēja miera laiks; ceļošana bija iespējama, tā atļaujot agrajiem Kristiešiem izplatīt evaņģēliju.

3) Laikā, kad Roma uzvarēja militāri, Grieķija uzvarēja kulturāli. ”Vispārējā” Grieķu valodas forma (atšķirīga no klasiskās grieķu valodas) bija tirdzniecības valoda, kurā runāja visā impērijā radot iespēju nodot evaņģēliju daudzām un dažādām cilvēku grupām lietojot vienu kopīgo valodu.

4) Tas fakts, ka daudzie nepatiesie elki nedeva cerēto uzvaru pār romiešu iekarotājiem arī bija par cēloni tam, lai atsacītos no kalpošanas šiem elkiem. Tajā pašā laikā vairāk ”izglītotās” pilsētās tā laika Grieķu filozofija un zinātne sabiedrību atstāja garīgi tukšu tādā pašā veidā kā komunistiskās valdības ateisms atstāj garīgu tukšumu uz šodienu.

5) Tā laika noslēpumainās reliģijas uzsvēra glābēju – dievu un pieprasīja dieva kalpotājiem ziedot asins upurus tādējādi veidojot Kristus evaņģēliju, kurš iekļāva vienu galējo upuri, ticamu viņiem. Grieķi arī ticēja dvēseles nemirstībai (bet ne ķermeņa).

6) Romas armija vervēja karavīrus no provincēm iepazīstinot viņus ar Romas kultūru un tās idejām (tādām kā evaņģēlijs), kas vēl nebija sasniegušas nomaļās provinces. Agrā evaņģēlija iepazīstināšana Lielbritānijā bija Kristiešu karavīru sasniegums, kuri bija izmitināti tajā valstī.

Viss augšā minētais izklāsts ir balstīts uz cilvēku skatījumu un pieņēmumiem pārdomu rezultātā par tā laika īpašo posmu pasaules vēsturē - kāpēc Kristus nāca tieši tad? Bet, mēs saprotam, ka Dieva ceļi nav mūsu ceļi (Jes.55:8) un šie ceļi varētu būt, vai varētu nebūt iemesls tam, kāpēc Viņš izvēlējās to, īpašo, laiku sūtīt Savu Dēlu. Lasot kontekstu no vēstules Galatiešiem 3 un 4 nodaļas atrodam liecības, ka Dievs tiecās likt pamatus caur ebreju likumiem tā, lai tie būtu sagatavojušies Mesijas atnākšanai. Likumi bija domāti, lai cilvēki saprastu savu dziļo grēcīgumu (to, ka viņi nav spējīgi ievērot likumus), tādējādi lai viņi varētu vieglāk un bez piepūles pieņemt līdzekli izārstēšanai no grēka caur Mesiju Jēzu (Gal.3:22-23; Rom.3:19-20). Kā arī likumiem bija ”uzlikts par pienākumu” vadīt cilvēkus pie Jēzus kā Mesijas. Tas tika darīts caur daudzajiem praviešiem, kas runāja par Mesiju. Visu pravietoto par Sevi Jēzus piepildīja visā pilnībā. Klāt vēl šim visam, upurējošā sistēma bija tā, kas skaidri norādīja pēc upura vajadzības un arī to, ka tā bija nepietiekama (katrs upuris pieprasīja nākošo upuri). Vecā Testamenta vēsture norāda uz Kristus personību un darbu caur daudziem notikumiem un reliģiskajiem svētkiem (kā piem. Ābrahama vēlēšanās upurēt savu dēlu Īzaku, vai arī aprakstītās detaļas par ebreju Lieldienām 2.Moz.grāmatas laikā sākot no Ēģiptes utt.).

Beidzot, Kristus atnāca īpašo un noteikto pareģojumu laikā. Daniels 9:24-27 runā par ”septiņdesmit nedēļām” vai par ”septiņdesmit septiņiem.” Kontekstā šīs ”nedēļas” vai ”septiņi” ir attiecināti uz septiņu gadu grupu, bet ne septiņām dienām. Mēs varam izmeklēt vēsturiskos faktus un novilkt līniju līdz pat detaļām par pirmajām sešdesmit deviņām nedēļām (septiņdesmitā nedēļa pienāks kaut kad nākotnē). Septiņdesmit nedēļu atpakaļ skaitīšana sākas ar ”kad atskanēja vārds par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu” (pants 25). Šo komandu deva ķēniņš Arakserkss 445. gadā pirms mūsu ēras (Nehemijas gr.2:5). Pēc septiņiem ”septiņiem” plus 62 ”septiņus” vai 69 sareizinot ar 7 gadiem paredzējums paziņo: ”svaidītais tiks nogalināts par neko, pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks” un beigās ”bet tam gals būs plūdos” (domāta liela izpostīšana) (p.26). Šie pravietojumi absolūti nekļūdīgi norāda uz Glābēja nāvi pie krusta. Gadsimtu atpakaļ Sirs Roberts Andersons savā grāmatā Prinča atnākšana uzrādīja izskaitļotas detaļas par sešdesmit deviņām nedēļām izmantojot ”pravietiskos gadus” rēķinoties ar pārlēktajiem gadiem, kļūdām kalendāros, maiņu no pirms mūsu ēras uz mūsu ēru un atklāja, ka sešdesmit deviņas nedēļas beidzās tieši tajā dienā, kad Jēzus ar triumfu iegāja Jeruzalemē, piecas dienas pirms Savas nāves. Nav svarīgi vai kāds vēlas pielietot šo laika skaitīšanas sistēmu, galvenais ir tas, ka Kristus iemiesošanās sakrīt ar detalizēto pravietojumu, ko Daniels rakstīja vairāk nekā 500. gadus iepriekš.

Jēzus Kristus iemiesošanās laikā cilvēki bija sagatavoti Viņa atnākšanai. Kopš tā brīža visos gadsimtos dzīvojošajiem cilvēkiem ir neapgāžami pierādījumi par to, ka Jēzus patiešām bija apsolītais Mesija, kā tas tika pravietots Svētajos Rakstos.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāpēc Dievs sūtīja Jēzu tieši tajā laikā un ne citā? Kāpēc ne agrāk? Kāpēc ne vēlāk?