Jautājums
Ko saka Bībele par Kristiešiem, kuri kalpo militārajā dienestā?
Atbilde
Par kalpošanu militārajā dienestā Bībele satur lielu daudzumu informācijas. Lai arī daudzi Bībeles panti ir doti līdzībās, tomēr daudzi no tiem attiecas tieši uz šo jautājumu. Tomēr Bībele neuzsver specifiski vai kalpošana militārajā dienestā ir atbalstāma vai noliedzama. Tajā pašā laikā Kristieši var būt droši, ka kalpošana kā kareivim ir augsti respektēta Svētajos Rakstos un ir saskaņā ar Bībeles ziņu.
Pirmais piemērs par kalpošanu militārajā dienestā ir atrodams 1.Moz.gr.14 nodaļā, kur Ābrahama brāļa dēlu Latu nolaupīja Ēlamas ķēniņš Kedarlaomers un viņa sabiedrotie (12.p.). Kad Ābrahams to uzzināja, viņš lika 318 vīriem nostāties kaujas gatavībā. Tad viņš uzbruka Ēlamas ķēniņam, sakāva to un pārveda mājās Latu. Šeit mēs lasām par bruņotiem spēkiem, kas savienojās ar dižciltīgu mērķi – izglābt un aizsargāt nevainīgo.
Vēlākajā Izraēlas vēsturē Izraēlas nācija izveidoja pastāvīgu armiju. Apziņa un ticība, ka Dievs bija Dievišķais Karavīrs, kurš vienmēr aizsargās Savus cilvēkus, neskatoties uz to militāro spēku, varētu būt bijis tas iemesls, kāpēc Izraēla ļoti lēni un vēlu izveidoja savu armiju. Pastāvīga, oficiāla armija tika izveidota tikai pēc stingras, centralizētas politikas, ko attīstīja Sauls, Dāvids un Solomons. Sauls bija pirmais, kas noformēja pastāvīgu armiju (1.Sam.13:2; 24:2; 26:2).
Saula iesākto turpināja Dāvids. Viņš palielināja armiju, ieveda nolīgtus karavīrus no citiem reģioniem, kuri bija uzticīgi tikai viņam vienīgajam (2.Sam.15:19-22) un nodeva savas armijas vadību Joāba rokās, ko iecēla par virspavēlnieku. Dāvida vadībā Izraēlas armija kļuva vairāk agresīva sakarā ar tās ofensīvo militāro politiku iekarojot arī apkārtējās valstis kā piem. Amona zemi (2.Sam.11:1; 1.Lku.gr.20:1-3). Dāvids nostabilizēja sistēmu no 12 grupām, kas sastāvēja no 24.000 vīru un tie mainījās nepārtraukti tā, ka katra grupa kalpoja militārajā dienestā vienu mēnesi gadā. Lai arī Solomona valdīšanas laikā pastāvēja miers, tomēr viņš paplašināja savu armiju pievienojot kaujas ratus un jātniekus (1.Kēn.10:26). Pastāvīga Izraēlas armija turpināja augt (tomēr dalījās pa valstiņām pēc Solomona nāves) līdz p.m.ē. 586. gadam, kad Izraēla (jūdi) izzuda kā politiska vienība.
Jaunajā Testamentā Jēzus bija pārsteigts, kad Romiešu virsnieks (senajā Romā pār 100 karavīriem) pietuvojās viņam un izpauda savu ticību. Virsnieka attieksme pret Jēzu norādīja uz viņa skaidru, dziļu un nepārprotamu izpratni par autoritātēm, kā arī viņa ticību Jēzum (Mt.ev.8:5-13). Jēzus neapsūdzēja viņu viņa karjeras izvēlē. Jaunajā Testamentā ir minēti daudzi kara virsnieki, tie ir slavināti kā Kristieši, dievbijīgie un cilvēki ar Dieva raksturu (Mt.ev.8:5; 27:54; Mk.ev.15:39-45; Lk.ev.7:2; 23:47; Ap.d.10:1; 21:32; 28:16).
Vietas un nosaukumi var mainīties, bet mūsu armijas spēkiem vajadzētu būt tikpat cienījamiem un respektējamiem, kā tika cienīti Bībelē minētie virsnieki. Karavīra pozīcija bija ļoti augstu respektēta. Piem. Pāvils apraksta Epafroditu, Kristieti, kā savu cīņas biedru (Fil.2:25). Bībele izmanto militārus terminus aprakstot to, ka jābūt stipram Tajā Kungā un jābruņojas ar visiem Dieva ieročiem (Ef.6:10-20) ieskaitot kareivīgos atribūtus.
Jā, kad Bībele runā par kalpošanu armijā, tad aprakstītie panti ir gan tieši, gan netieši. Visi Kristieši - gan sievietes, gan vīrieši, kuri kalpo savai valstij ar cieņu un reputāciju var būt absolūti droši, ka pilsoņu tiesības, ko tie izpilda, ir visaugstākā Dieva cienītas un viņiem viss ir piedots. Kā arī visi, kas kalpo armijā ir nopelnījuši mūsu cieņu un pateicību.
English
Ko saka Bībele par Kristiešiem, kuri kalpo militārajā dienestā?
