Kas ir Svēto Rakstu kanons?



Jautājums: Kas ir Svēto Rakstu kanons?

Atbilde:
Vārds ”kanons” ir radies sekojot likumu noteikumiem, kas tika pielietoti, lai noteiktu vai grāmata atbilst noteiktajiem standartiem un ir attiecināma uz Svētajiem Rakstiem. Svarīgi piezīmēt, ka Svētie Raksti to uzrakstīšanas brīdī jau bija kanoniski. Brīdī, kad spalva pieskārās pergamentam Svētie Raksti jau bija Svētie Raksti. Tas ir ļoti svarīgi, jo Kristietība nesākās ar Dievu, Jēzu Kristu vai pestīšanu. Svēto Rakstu ietekmē ir atrodams pamats Kristietībai. Ja mēs nevaram pareizi noteikt, kas ir Svētie Raksti, tad mēs arī nevaram pienācīgi un pareizi atšķirt un saskatīt teoloģisko patiesību no kļūdas.

Kāds mērs vai standarts bija pielietots, lai noteiktu kuras grāmatas būtu nosakāmas kā Svētie Raksti? Galvenais pants, lai saprastu procesu un mērķi, un iespējams arī piemērota laika noteikšanu, kad Svētie Raksti tika doti, ir Jūdas 3, kas norāda, ka Kristiešu ticība bija ”...Svētiem reiz uzticēta.” Kopš mūsu ticība ir Svēto Rakstu noteikta, Jūda būtība saka to, ka Raksti tika doti vienreiz un par labu visiem Kristiešiem. Vai nav brīnišķīgi zināt, ka nepastāv noslēpti vai pazaudēti manuskripti, kuri būtu jāatrod; ka nepastāv slepenas grāmatas tikai dažiem izredzētajiem; nav cilvēku, kuriem kaut kas ir speciāli atklāts pieprasot mums plānot pārgājienu uz Himalaju kalniem kārtībā, lai mūs apgaismotu un informētu. Mēs varam būt pilnīgi droši, ka Dievs nav mūs atstājis bez lieciniekiem. Tas pats pārdabiskais spēks, ko Viņš izmantoja radot Savu Vārdu, tiek lietots, lai to nosargātu un saglabātu.

Ps.119:160 saka, ka visi Dieva Vārdi ir patiesība. Ar šo priekšnoteikumu prātā mēs varam salīdzināt visus uzrakstītos rakstus ārpus akceptētā Svēto Rakstu kanona un redzēt vai tie iztur testu. Kā piem. Bībele apgalvo, ka Jēzus ir Dievs (Jes.9:6-7; Mt.ev.1:22-23; Jņ.ev.1:1, 2, 14, 20:28; Ap.d.16:31, 34; Fil.2:5-6; Kol.2:9; Tit.2:13; Ebr.1:8; 2 Pēt.1:1). Tomēr citi Bībeliski raksti, kas pretendē par tādiem būt, uzstāj, ka Jēzus nav Dievs. Laikā, kad eksistē skaidras pretrunas, vispāratzītā Bībele ir ticama, atstājot visus citus sacerējumus ārpus Svētajiem Rakstiem.

Agrās Kristietības vēsturē Kristieši bija nosodīti uz nāvi par to, ka viņiem piederēja Svēto Rakstu kopijas. Sakarā ar šīm vajāšanām rodas jautājums – ”Ko nozīmēja tie raksti, ja bija nāves vērti? ” Dažas grāmatas varētu būt saturējušas Jēzus teikto, bet vai tās bija iedvestas kā tas ir teikts 2.Tim.3:16? Baznīcas koncils jeb padome spēlēja svarīgu lomu publiski atpazīstot Svēto Rakstu kanonu, bet bieži vien individuāla baznīca vai baznīcu grupas atpazina noteikto grāmatu kā Dieva iedvestu no tajā uzrakstītā (piem. Kol.4:16; 1.Tes.5:27). Agrajās baznīcās pirmo gadsimtu sākumā bija daudz diskusiju par dažām no grāmatām, bet pamatā viss saraksts tika nemainīgi un stabili noteikts m.ē. 303. gadā.

Attiecībā uz Veco Testamentu vērā tika ņemti un apsvērti trīs svarīgi fakti, kas bija: 1) Jaunais Testaments citē vai atsaucas uz katru Vecā Testamenta grāmatu vai pat divām. 2) Jēzus efektīvi un iedarbīgi apstiprināja Ebreju kanonu Mateja evaņģēlijā 23:35, kad Viņš citējot atsaucās uz vienu no pirmajiem un vienu no pēdējiem Svēto Rakstu stāstījumiem par Viņa dienu. 3) Ebreji bija ļoti pedantiski Vecā Testamenta Svēto Rakstu saglabāšanā un viņiem bija tikai dažas domstarpības par to, kuras daļas pieder Rakstiem un kuras nepieder.

Romas Katoļu apokrifa neatbilda prasībām un nonāca pretrunā ar Svēto Rakstu definīciju, un tādējādi nekad netika akceptēta no Ebreju puses.

Lielākā daļa jautājumu par to, kuras grāmatas pieder Bībelei rēķinās ar uzrakstīto no Kristus laikiem un uz priekšu. Agrā baznīca nosakot kanonu lietoja ļoti specifiskus kritērijus kārtībā, lai izsvērtu, kuras grāmatas ir pievienojamas Jaunajam Testamentam, un iekļāva tādus jautājumus kā: - ”Vai grāmatu ir rakstījis tāds, kas bija Jēzus Kristus aculiecinieks?” Vai grāmatas izturēja ”patiesības testu?” (kā piem. – vai tā sakrīt ar citām, vai ir vienota ar Rakstiem?). Jaunā Testamenta grāmatas, kas ir pieņemtas sen atpakaļ ir izturējušas laika testu un Kristiešu pareizticība ir ietvērusi tās sevī un pieņēmusi, ar nelielām domstarpībām, jau gadsimtiem ilgi.

Aculiecinieki, kas piedāvāja savas, vēl svaigas, liecības par to, ka dokumenti, kas datējas uz pirmo gadsimtu ir īsti, nodrošināja ar pilnīgu pārliecību specifisku grāmatu pieņemšanā. Turklāt Atklāsmes grāmatas temata saturs un aizliegums pievienot tai kaut visniecīgāko vārdu (22:18) ļoti spēcīgi pierāda, ka kanons ir noslēgts laikā, kad tika uzrakstīts pēdējais Svēto Rakstu teikums (m.ē.95. gadā).

Ļoti svarīgs teoloģisks jautājums, kas nekad nedrīkst būt pazaudēts, bet vienmēr jātur prātā ir tas, ka gadu tūkstošiem Dievs ir lietojis savu Vārdu ar vienu galveno mērķi – atklāt Sevi un sazināties ar cilvēci. Galu galā ne jau baznīcas padome izlēma kurš no Rakstiem būs Svēts; tas tika izlemts jau tad, kad Dievs izvēlējās parastu mirstīgo uzrakstīt Viņa Vārdu. Kārtībā, lai gala rezultāts būtu pabeigts, ieskaitot Viņa Vārda saglabāšanu caur gadsimtiem, Dievs vadīja agrās baznīcas konsīliju kanona atpazīšanā.

Zināšanu ieguvums attiecībā uz tādām lietām kā Dieva īstā daba, visuma un dzīves oriģināls, dzīves jēga un nozīme, pestīšanas brīnums un nākotnes notikumi (ieskaitot cilvēces likteni) ir pilnīgi ārpus cilvēces dabas novērojumiem un zinātnes spējām. Dieva dotais Vārds, kas ir Kristiešu novērtēts un praktiski pielietots gadsimtiem ilgi ir pilnīgi pietiekams izskaidrot visu, kas mums jāzina par Kristu (Jņ.ev.5:18; Ap.d.18:28; Gal.3:22; 2.Tim.3:15), kā arī tas ir: ”noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā” (2.Tim.3:16).


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kas ir Svēto Rakstu kanons?