'Ja mūsu pestīšana ir mūžīgā drošībā, tad kāpēc Bībele tik spēcīgi brīdina par atkrišanu?



Jautājums: 'Ja mūsu pestīšana ir mūžīgā drošībā, tad kāpēc Bībele tik spēcīgi brīdina par atkrišanu?

Atbilde:
Iemesls, kāpēc Bībele tik spēcīgi brīdina par atkrišanu ir tas, ka īsta pārvēršanās ir mērāma pēc redzamiem augļiem. Jānis Kristītājs kristot ļaudis Jordānas upē brīdināja tos, kuri domāja, ka ir taisnīgi: ”Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus” (Mt.ev.3:8). Tas nozīmē nest augļus caur grēku nožēlošanu. Jēzus Savā mācībā uz kalna brīdināja visus, kas Viņā klausījās, ka katrs koks būs zināms pēc tā augļiem (Mt.ev.7:16) un, ka katrs koks, kas nenes labus augļus būs nocirsts un iemests ugunī (Mt.ev.7:19).

Šie brīdinājumi doti ar nolūku, lai neitralizētu to, ko daži cilvēki sauktu par ”vieglo ticību.” Citiem vārdiem sakot, sekošana Jēzum ir daudz kas vairāk nekā tikai apgalvojums, ka esat Kristieši. Jebkurš var pretendēt uz Kristu kā Glābēju, bet tie, kuri patiesi būs glābti jau no sākuma izrādīs redzamus augļus. Kāds varētu jautāt - ”kas tie ir par augļiem.” Visskaidrāko piemēru par Kristiešu radītiem augļiem, varat atrast Gal.5:22-23, kur Pāvils apraksta Svētā Gara augļus un tie ir: ”mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.” Pastāv arī citi Kristiešu izrādītie augļi (kā piem. slavināšana, dvēseļu iegūšana Kristum), bet šis jau ir Kristiešu attieksmes gala rezultāts. Patiesi ticīgie izrādīs savu attieksmi nepārprotami augošā pakāpē kā visiem redzamu progresu savā, Kristiešu, dzīvē (2.Pēt.1:5-8).

Patiesība ir tāda, ka augļus nesošie apustuļi, kam ir garantēta mūžīgā drošība būs neatlaidīgi un centīgi līdz galam. Ir daudz Svēto Rakstu pantu, kas to apliecina. Vēstulē Rom.8:29-30 Pāvils, galvenajos vilcienos, apraksta pestīšanas vērtību norādot, ka tos, kurus Dievs nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis. Un kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis, bet kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Vēstulē Fil. 1:6 ir teikts, ka visu, ko Dievs iesāk mūsos, to Viņš arī pabeidz. Vēstulē Ef.1:13-14 atrodam mācību par to, ka Dievs ir apzīmogojis mūs ar Svēto Garu kā garantiju mūsu mantojumam, līdz to iegūsim. Jņ.ev.10:29 apgalvo, ka neviens mūs nevar izraut no Dieva rokas. Ir daudz citu pantu, kas saka to pašu lietu – patiesam ticīgajam pieder mūžīgā pestīšanas drošība.

Šie panti, kas brīdina pret atkrišanu kalpo diviem galvenajiem mērķiem.

Pirmais ir tas, ka patiesu ticīgo tie pārliecina būt drošiem par savu ”aicinājumu un izvēli.” 2.vēstulē Kor.13:5 Pāvils saka, ka mums ir jāizmeklē sevi, lai redzētu vai esam patiesi savā ticībā. Ja patiess ticīgais ir augļus nesošs Jēzus Kristus sekotājs, tad mums vajadzētu redzēt saņemtās pestīšanas liecību. Kristieši rada augļus dažādās pakāpēs, kas balstīti uz viņu paklausības līmeni un garīgajām dāvanām; bet visi Kristieši rada augļus. Un kā liecību tam, ka nesam augļus, mums vajadzētu redzēt sevi izmeklējot.

Kristiešu dzīvēs vienmēr būs periodi, kad redzami augļi izkritīs. Šie varētu būt grēkošanas un nepaklausības laiki. Ieilgušas nepaklausības periodos notiek tas, ka Dievs novērš no mums paļāvību un pārliecību par pestīšanu. Šis ir iemesls kāpēc Dāvids psalmā 51 lūdza Dievam atjaunot ”pestīšanas prieku” (Ps.51:14). Mēs zaudējam savu pestīšanas prieku, kad dzīvojam grēkā. Tāpēc Bībele saka: ”Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi” (2.Kor.13:5). Kad patiess Kristietis izmeklē sevi un redz, ka pēdējā laikā nav bijis auglīgs, tas ir laiks, kad nopietni jāpārdomā, jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva.

Otrais brīdinājuma mērķis par atkrišanu ir tas, lai mēs saskatītu un atpazītu atkritējus. Atkritējs ir tas, kurš noraida un atstāj savu ticību. No Bībeles varam skaidri saprast, ka atkritēji ir tie, kuri dod ticības solījumus vai zvērestus Jēzū Kristū, bet patiesi un īsti nekad Viņu nesaņem kā Glābēju. Šo mēs ļoti skaidri varam redzēt Mt.ev.13:1-9 (līdzība par sējēju). Šajā līdzībā sējējs sēj graudus, simbolizējot Dieva Vārdu, četros dažādos augsnes tipos jeb vietās: ceļmalā, akmenājā, ērkšķos un auglīgā zemē. Šie četri zemes tipi nozīmē četras dažādas attieksmes pret evaņģēliju. Pirmais ir pilnīga un klaja tā noraidīšana, turpretī pārējie trīs reprezentē dažādus atšķirīgus evaņģēlija pieņemšanas līmeņus. Akmeņainā un ērkšķainā zemē kritusi sēkla reprezentē cilvēkus, kuri sākumā atsaucas uz evaņģēliju, bet kad nāk pārbaudījumi (akmeņainā zeme) vai nomāc pasaulīgās rūpes (ērkšķainā augsne), viņi aizgriežas prom. Runājot par šiem diviem tipiem Jēzus saka skaidri, ka jau no sākuma, ”pieņemot” evaņģēliju, tie nav radījuši nekad nekādu augli, jo sēkla (evaņģēlija) nekad neiekļuva sirds augsnē. Tikai ceturtā augsne (sirds), kas ir Dieva ”sagatavota,” ir spējīga uzņemt sēklu un nest augļus. Un atkal Jēzus savā sprediķī saka:- ”Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā...” (Mt.7:21).

Neparasti šķiet tas, ka Bībele brīdina par atkrišanu un tajā pašā laikā saka, ka patiess ticīgais nekad neatkritīs. Lai arī kā, bet šis ir tas, ko saka Raksti. 1.Jņ.vēstulē 2:19 ir uzsvērts, ka atkritēji nodemonstrē to, ka viņi nekad nav bijuši īsti un patiesi ticīgie. Tāpēc, Bībeles brīdinājums par atkrišanu jābūt par brīdinājumu tiem, kuri ir ”ticībā” bez tās patiesas saņemšanas. Svētajos Rakstos, kā piem. Vēstulē Ebr.6:4-6 un 10:26-29 ir brīdinājumi par ticīgajiem, kas ”izliekas;” kā arī tas, ka viņiem jāizmeklē sevi un jāsaprot, ka, ja viņi ir apsvēruši atkrišanu, tad viņi nekad nav bijuši glābti. Mt.ev.7:22-23 norāda, ka tie, kuri ”izliekas par ticīgajiem” un kurus Dievs noraida, ir noraidīti nevis tāpēc, ka zaudējuši ticību, bet gan tāpēc, ka Dievs tos nekad nav pazinis.

Ir daudz cilvēku, kuri vēlas sevi identificēt ar Jēzu. Jā, kurš gan negrib mūžīgo dzīvi un svētības? Tomēr, Jēzus brīdina uzskaitīt māceklības vērtību (Lk.ev.9:23-26, 14:25-33). Patiesi ticīgie ir aprēķinājuši šo vērtību, bet atkritēji to nekad nav darījuši. Atkritēji ir tie cilvēki, kas atstājot ticību dod liecību tam, ka tie nekad nebija bijuši glābti jau no paša gala (1.Jņ.2:19). Atkritēji nekad nav zaudējuši pestīšanu, jo tie skaidri nodemonstrē, ka pestīšanu tie nekad pa īstam nebija iemantojuši.


Atpakaļ uz latvisko versiju


'Ja mūsu pestīšana ir mūžīgā drošībā, tad kāpēc Bībele tik spēcīgi brīdina par atkrišanu?