Vai cilvēks var dzīvot bez Dieva?



Jautājums: Vai cilvēks var dzīvot bez Dieva?

Atbilde:
Pretēji ateistu un agnostiķu apgalvojumiem nē, cilvēks nevar dzīvot bez Dieva. Cilvēks var dzīvot mirstīgā eksistencē bez Dieva atzīšanas, bet nevar dzīvot bez Dieva realitātes jeb īstenības.

Dievs radīja cilvēci, Dievs radīja katru no mums. Teikt, ka cilvēks var eksistēt savrup no Dieva ir tas pats, kas teikt, ka pulkstenis var eksistēt bez pulksteņa radītāja; vai, ka stāsts var rasties bez tā stāstītāja. Par savu esamību mēs esam parādā Dievam pēc kura tēla un līdzības esam radīti (1.Moz.gr.1:27). Vai nu mēs atzīstam Viņu vai nē, bet mūsu eksistence ir atkarīga no Viņa.

Kā mūsu atbalsts un apgādātājs Dievs bez pārtraukuma uztur mūsu dzīves. (Psalmi 104:10-32). Viņš ir dzīve (Jņ.ev.14:6) un visa radība tiek uzturēta kopā ar Kristus spēku (Kol.1:17). Dievs piešķir uzturlīdzekļus pilnīgi visiem; pat tiem, kas Viņu noraida: ”Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt.ev.5:45). Pieņemt, ka cilvēks var dzīvot bez Dieva ir tas pats, kas domāt, ka saulespuķe augs bez gaismas un rozes ziedēs sausumā bez ūdens.

Kā Glābējs, Dievs piešķir mūžīgo dzīvi visiem, kas tic. Kristū ir dzīvība un dzīvība ir cilvēku gaisma (Jņ.ev.1:4). Jēzus nāca, lai mums ir dzīve un ”pārpilnība” (Jņ.ev.10:10). Visiem, kas liek ticību Viņā ir apsolīta mūžīgā dzīve ar Viņu (Jņ.ev.3:15-16). Lai cilvēkam būtu dzīve – īsta dzīve- viņam ir jāpazīst Kristus (Jņ.ev.17:3).

Bez Dieva cilvēkam ir tikai fiziskā dzīve. Dievs brīdināja Ādamu un Ievu, ka dienā, kad tie noraidīs Viņu, tad tie noteikti ”mirs” (1.Moz.gr.2:17). Kā zinām, viņi sacēlās pret Dievu un nepaklausīja viņam; viņi nenomira fiziski, bet garīgi. Kaut kas iekš viņiem, viņu dvēselē mira. Garīgā dzīve kādu viņi zināja, attiecības ar Dievu tika izbeigtas. Brīvība, ko tie izbaudīja Dieva klātbūtnē, viņu dvēseļu nevainība un šķīstība – tas viss tika pazaudēts vienā acumirklī.

Ādams, kas bija radīts, lai dzīvotu sadraudzībā ar Dievu tika nolādēts miesiskai eksistencei. Tam, kam Dievs bija ieplānojis no pīšļiem doties uz godību, tagad pārvērtās par nākšanu no pīšļiem uz došanos uz pīšļiem. Tāpat kā Ādams, arī uz šodienu cilvēks bez Dieva funkcionē pasaulīgā eksistencē. Varētu šķist, ka tāda persona ir laimīga; varētu šķist, ka viņa dzīvē ir daudz prieka un apmierinājuma. Bet patiesībā pat tas prieks un apmierinājums nav sasniedzams bez Dieva.

Daudzi, kas noraida Dievu dzīvo izklaidēs un jautrībā. Apmierinot savas miesiskās dziņas viņi šķietami dzīvo bezrūpībā un apmierinājumā. Vēstulē Ebr.11:25 varam lasīt, ka laicīgās dzīves grēcīgā bauda pastāv tikai uz īsu mirkli. Problēma ir tanī, ka mūsos vienmēr ir alkas pēc kaut kā vairāk, ko pasaulīgie prieki nespēj sniegt; dzīve uz šīs zemes ir īsa (Ps.90:3-12). Agrāk vai vēlāk visi, kurus motivē vēlme saņemt jutekliskos baudījumus (hēdonisti), tāpat kā izšķērdīgais jeb pazudušais dēls dotajā līdzībā, ko apraksta Lūkass savā evaņģēlijā, saprot, ka pasaulīgie prieki nav ne noturīgi, ne pastāvīgi. (Lk.ev.15:13-15).

Tomēr, ne absolūti visi, kas noraida Dievu ir tukši jautrības un prieka meklētāji. Ir ļoti daudz neglābtu cilvēku, kuri dzīvo disciplinētas, mierīgas, nosvērtas, šķietami pat laimīgas un piepildītas dzīves. Bībele piedāvā noteiktus morālos principus, kuri var dot labumu absolūti visiem uz šīs zemes – uzticīgums, godīgums, paškontrole u.c. Bet, atkārtojam, bez Dieva cilvēkam ir tikai un vienīgi šī īsā pasaulīgā dzīve. Izejot bez problēmām un sarežģījumiem šo dzīvi mēs nesaņemam nekādu garantiju, ka esam gatavi nākošajai dzīvei. Apskatiet līdzību par bagāto fermeri Lk.ev.12:16-21 un Jēzus sarunu ar bagāto, bet ļoti morāli dzīvojošo vīru Mt.ev.19:16-23.

Dzīvojot Bez Dieva cilvēks ir nepiepildīts savā mirstīgajā dzīvē. Cilvēks nav apmierināts ar saviem līdzcilvēkiem, jo viņš nav apmierināts ar sevi. Cilvēkam nav miera ar sevi, jo viņam nav miera ar Dievu. Dzīties pēc prieka paša prieka pēc ir iekšējā nemiera pazīme. Ejot caur vēsturi atrodam, ka visi, kas ir dzinušies pēc prieka un apmierinājuma atklāj atkal un atkal, ka dzīves pagaidu izpriecas paver ceļu uz vēl dziļāku izmisumu. Smeldzošā sajūta, ka kaut kas nav pareizi, kaut kā ”trūkst,” - nav nokratāma, bet pavada visu dzīvi. Salamans izbaudīja absolūti visus priekus, ko vien šī pasaule spēj sniegt un savu atklāsmi ir aprakstījis grāmatā Mācītājs.

Viņš atklāja, ka zināšanas ir veltas visā to būtībā (Māc.gr.1:12-18); viņš atklāja, ka bagātības, bauda un prieks ir velti (2:1-11); materiālisms ir muļķība (2:12-23); bagātības ir acumirklīgas un gaistošas (6.nodaļa).

Salamans secina, ka dzīve ir Dieva dāvana (3:12-13) un ir tikai viens gudrs ceļš kā to nodzīvot - ”Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesas dienā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.” (Sal.Māc.12:13-14).

Citiem vārdiem sakot, dzīve ir daudz kas vairāk ārpus fiziskās dimensijas. Jēzus norāda uz šo jautājumu sakot, ka ”cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt.ev.4:4). Ne maize (fiziskais), bet gan Dieva Vārds (garīgais) uztur mūs pie patiesas dzīvības. Tik nelietderīgi un veltīgi ir censties atrast risinājumu savām bēdām un postam pašiem sevī. Vienīgais veids kā cilvēks var atrast mieru, dzīvi un piepildījumu ir caur Dieva atzīšanu.

Bez Dieva cilvēka liktenis ir elle. Cilvēks bez Dieva ir garīgi miris; kad fiziskā dzīve ir galā, cilvēks nekavējoties sastopas ar mūžīgo nošķirtību no Dieva. Jēzus stāstā varam lasīt par bagāto vīru, kas dzīvoja priecīgu un apmierinātu dzīvi bez Dieva un par nabagu Lācaru, kas bija cietējs savā dzīvē, bet pazina Dievu (Lk.ev.16:19-31). Tikai pēc viņu abu nāves tie patiesi aptvēra un izprata izvēles nozīmīgumu, ko tie bija pieņēmuši dzīvojot uz šīs zemes. Bagātais vīrs saprata par vēlu, ka dzīvē ir daudz kas vairāk svarīgs nekā tikai bagātība. Tajā pašā laikā Lācars ir laimīgs paradīzē. Abu vīru īsais eksistences laiks uz šīs zemes nobālēja salīdzinājumā ar viņu dvēseļu stāvokli mūžībā.

Cilvēks ir unikāla radība. Dievs visu cilvēku sirdīs ir ielicis mūžības sajūtu un alkas pēc tās. (Māc.gr.3:11). Mūžīgā likteņa sajūtas piepildījumu var atrast tikai Dievā pašā.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Vai cilvēks var dzīvot bez Dieva?