Kāpēc Vecajā Testamentā Dievs pieprasīja upurēt dzīvniekus?



Jautājums: Kāpēc Vecajā Testamentā Dievs pieprasīja upurēt dzīvniekus?

Atbilde:
Dievs pieprasīja pagaidu, īslaicīgu dzīvnieku upurēšanu tādējādi nodrošinot pagaidu piedošanu par grēkiem ar pavēsti uz nākotni par perfektu un pilnīgu Jēzus Kristus upuri (3.Moz.gr.4:35, 5:10). Dzīvnieku upurēšana ir svarīga tēma, kas atrodama viscaur Svētajos Rakstos, ”jo bez asins izliešanas nav piedošanas” (vēstule Ebrejiem 9:22). Kad Ādams un Ieva izdarīja pirmo grēku, tad Dievs nokāva dzīvniekus, lai pirmos grēciniekus pārklātu ar apģērbu (1.Moz.gr.3:21). Kains un Ābels piedāvāja Dievam upurus. Kaina upuris nebija vēlams Dievam, jo viņš piedāvāja augļus, bet Ābela upuris patika Dievam, jo viņš kā upuri piedāvāja no sava ganāmpulka ”avju pirmdzimto” (1.Moz.gr.4:4-5). Kad plūdi atkāpās, tad arī Noass upurēja Dievam dzīvniekus (1.Moz.gr.8:20-21).

Visai Izraēlas nācijai Dievs pavēlēja veikt noteiktus ziedojumus, jeb upurus saskaņā ar Viņa dotām, noteiktām procedūrām. Pirmkārt, dzīvniekam bija jābūt nevainojamam. Otrkārt, persona, kura piedāvāja upuri bija jāuzskata par identisku tai. Treškārt, personai pašai bija jānonāvē upurējamais dzīvnieks. Cits upuris, saukts par salīdzināšanas dienas upuri, kas aprakstīts 3.Moz.grāmatā, nodemonstrē grēku piedošanu un to atcelšanu. Augstajam priesterim bija jāņem divi āži par grēku upuri. Viens āzis bija upurēts par visu Izraēlas laužu grēkiem (3.Moz.gr.16:15), bet otrs āzis bija jāatbrīvo un jāpalaiž vaļā (3.Moz.gr.16:20-22). Pirmais upuris par grēku nodrošināja piedošanu, bet otrs āzis nodrošināja grēka atcelšanu.

Kāpēc uz šodienu vairs netiek upurēti dzīvnieki? To upurēšana uz šodienu vairs nav ilgāk nepieciešama, jo Jēzus Kristus bija galējais un perfektais upuris. Jānis Kristītājs atzina šo, kad viņš redzēja Jēzu nākam kristīties un teica: ”Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.ev.1:29). Jums varētu rasties jautājums - kāpēc tika upurēti tieši dzīvnieki; ko tie bija izdarījuši sliktu vai nepareizu? Tur jau tā lieta – dzīvnieki nekad neko sliktu nebija darījuši, tāpēc tie mira kāda vietā kā izlīdzinošs upuris. Jēzus Kristus arī bija nevainojams, bet Viņš labprātīgi gāja mirt par visu cilvēku grēkiem (1.Tim.2:6). Jēzus Kristus uzņēmās mūsu grēkus uz Sevis un mira mūsu vietā. Kā 2.Kor.5:21 saka: ”To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” Caur ticību tam, ko Jēzus Kristus paveica pie krusta, mēs varam saņemt piedošanu.

Sasummējot visu kopā, upurēt dzīvniekus bija Dieva dota komanda, lai cilvēki varētu pieredzēt un izbaudīt grēku piedošanu. Dzīvnieki kalpoja kā surogātaizstājēji, tas ir, dzīvnieki mira grēcinieka vietā, bet tikai īslaicīgi, kas nozīmēja, ka dzīvnieku upuris bija jāpiedāvā atkal un atkal no jauna. Dzīvnieku upurēšana beidzās ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus bija galējais aizstājošais upuris vienreiz un uz visiem laikiem (Ebr.7:27) un tagad vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem (1.Tim.2:5). Dzīvnieku upurēšana vienmēr bija vēstījusi par Kristus upuri mūsu labā. Vienīgais pamats uz kā dzīvnieku upurēšana varēja nodrošināt īslaicīgu grēku piedošanu bija Kristus. Kristus labprātīgi upurējat sevi par mūsu grēkiem tā nodrošinot piedošanu, ko dzīvnieku upuru nešana varēja tikai iztēloties un vēstīt par to.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāpēc Vecajā Testamentā Dievs pieprasīja upurēt dzīvniekus?