Kāpēc gan lai es ticētu Jēzus atdzimšanai?



Jautājums: Kāpēc gan lai es ticētu Jēzus atdzimšanai?

Atbilde:
Vispāratzīts, vēsturisks fakts ir tāds, ka mūsu ēras 1.gadsimtā Jūdejā, pēc Poncija Pilāta pavēles, pēc ebreju Sanhedrija vēlmes Jēzus Kristus tika publiski sodīts ar piesišanu pie krusta. Ne Kristiešu, kā piem., Flavija Josefa, Kornēlija Tacita, Samosatas Luciāna, Maimoniešu un pat ebreju Sanhedrija vēsturiskie apraksti par tā laika notikumiem apstiprina agrīno Kristiešu aculiecinieku stāstīto par šiem vēsturiski svarīgajiem aspektiem attiecībā uz Jēzus Kristus nāvi.

Runājot par Viņa augšāmcelšanos pastāv vairākas liecības, kas gadījumu padara neapgāžami pārliecinošu. Mirušais tiesību zinātnieks un internacionālais advokāts, valstsvīrs Sirs Lionels Luko ( Sir Lionel Luckhoo) (Ginesa rekordu grāmatā par pasaules rekordiem ir slavens ar viņa nedzirdēto 245 veikto slepkavību secīgu procesa aizstāvību un attaisnošanu) konspektēja Kristiešu entuziasmu un viņu spēcīgo pārliecību par augšāmcelšanās gadījumu kad viņš rakstīja: ”Vairāk nekā 42 gadus esmu strādājis Jurisprudencē kā advokāts. Esmu strādājis vairākās pasaules malās un joprojām darbojos. Man ir paveicies, ka esmu varējis vadīt lielu skaitu tiesisko procesu un bez mazākajām šaubām varu apgalvot, ka liecība par Jēzus Kristus augšāmcelšanos ir patiesa un ļoti milzīga, un tā ir pieņemta ar neskaitāmiem pierādījumiem, kas neatstāj absolūti nekādas šaubas par to.”

Laicīgās kopienas atbilde uz to pašu liecību ir bijusi prognozējami vienaldzīga ar savu nelokāmo nodošanos metodoloģiskajam (zinātniskās darbības vispārīgo principu sistēma) naturālismam. Tiem, kuri nav pazīstami ar atdzimšanas gadījumu varam paskaidrot, ka metodoloģiskais naturālisms ir parasts cilvēku mēģinājums izskaidrot pilnīgi visas lietas dabas cēloņu izteiksmē un tikai dabas cēloņu izteiksmē. Ja apgalvotais un aculiecinieku pierādītais vēsturiskais notikums skaidri un tieši izaicina dabisko izskaidrojumu (piem. brīnumaino augšāmcelšanos), tad laicīgie skolotāji neatkarīgi no dotās liecības un pierādījumiem izturas pret to ar milzīgu skepticismu; un nav svarīgi cik labvēlīga vai pat nenoraidāma liecība ir bijusi (vai ir) – atkarībā no dotā gadījuma.

Mūsu skatījumā šāda stingra un nelokāma uzticība naturālajiem cēloņiem neatkarīgi no materiālajiem pierādījumiem ir ar gluži pretēju efektu, un tas nekādi neveicina ceļu uz objektīvu (un tāpēc adekvātu) liecību izmeklējumu. Mēs piekrītam Dr. Verneram Braunam (Dr. Wernher von Braun) un daudziem citiem, kuri joprojām tic, ka uzspiežot filozofisku noslieci attiecībā pret kādu liecību ir tas, kas kavē objektivitāti. Dr.Brauns teica apmēram tā: ”piespiešana ticēt tikai vienam atzinumam jeb secinājumam... pārkāptu pašas zinātnes objektivitāti.”

Pēc visa teiktā pārbaudīsim dažas liecību līnijas, kuras atbalsta augšāmcelšanos.

Pirmā liecības līnija par Kristus augšāmcelšanos.

Sāksim ar to, ka mums ir patiesi aculiecinieku pierādījumi. Agrīno Kristiešu apoloģisti ir citējuši simtiem aculiecinieku teikto, no kuriem daži ir dokumentējuši pieredzēto. Daudzi no šiem aculieciniekiem ar nodomu un apņēmīgi izturēja ilgas mocības un spīdzināšanu, bet neatteicās no savas liecības. Šie fakti apliecina viņu godīgumu un patiesumu. Saskaņā ar vēsturiskajām liecībām (Apustuļu gr. 4:1-17; Plīnija vēstules Trajanam X, 96 u.c.) lielākā daļa Kristiešu varēja izbeigt savas mocības vienkārši atsakoties no savas ticības. Tā vietā šķiet, ka viņi izvēlējās mocības un skaļi apliecināja Kristus augšāmcelšanos līdz tie mira.

Pieņemot, ka, lai arī mocības ir smagas, tās tomēr nav nepārvaramas. Tās neapstiprina vai nepasludina ticību par likumīgu tik daudz kā ticīgās personas autentiskums (nodemonstrējot viņa vai viņas ticību taustāmā veidā). Bet agrie Kristieši kļuva par mocekļiem tāpēc, ka viņi visi zināja patiesību, apzinājās savas liecības patiesumu. Tātad, viens no diviem - vai nu viņi redzēja Kristu augšāmcēlušos pēc Savas nāves vai arī nē. Tas ir ārkārtēji neparasti. Ja tas viss būtu bijis tikai meli, tad kāpēc tik daudzi to iemūžinātu ņemot vērā viņu smagos apstākļus? Kāpēc gan viņi visi pieredzot vajāšanas, ieslodzījumus, ciešanas un nāvi, apzināti un ar nodomu pieķertos un pastāvētu uz tādiem sev neizdevīgiem meliem?

Lai arī 2001.g. 11 septembra gaisa pirāti, pašnāvnieki, nepārprotami ticēja tam, ko viņi sludināja (esot gatavi par to mirt), viņi nevarēja zināt un nezināja vai tas ir patiesība. Viņi ticēja tradīcijām, kas bija viņiem mācītas paaudžu gaitā. Salīdzinājumā, agrīnie Kristiešu mocekļi bija pirmā paaudze. Vai nu viņi redzēja to, ko viņi apgalvoja redzējuši, vai arī nē.

Izcilākie no visiem aculieciniekiem, kas atklāti paziņoja par augšāmcelšanos bija Apustuļi. Viņi visi pieredzēja nenoliedzamas pārmaiņas sevī uzreiz pēc Kristus augšāmcelšanās. Nekavējoties pēc Viņa krustā sišanas viņi slēpās bailēs par savām dzīvībām. Toties tūlīt pēc Viņa augšāmcelšanās viņi pārpludināja ielas droši un pārliecinoši sludinot atdzimšanu par spīti pieaugošajām vajāšanām. Kāds iemesls bija viņu visu pēkšņajai un dramatiskajai pārmaiņai? Noteikti tas nebija finansiāls. Apustuļi atdeva visu, kas viņiem piederēja (ieskaitot viņu dzīvības), lai sludinātu augšāmcelšanos.

Otrā liecības līnija par Kristus augšāmcelšanos.

Otrā liecība attiecas uz noteiktu tā laika vadošo skeptiķu pārvēršanos. Ievērojamākie no tiem ir Pāvils un Jēkabs. Pāvils pēc savas gribas un pārliecības bija uzsācis varmācīgu agrās Baznīcas vajāšanu. Pēc gadījuma, ko viņš aprakstīja kā sastapšanos ar atdzimušo Kristu, Pāvils pārdzīvoja pēkšņu un drastisku maiņu no ļauna Baznīcas vajātāja uz produktīvu un pašaizliedzīgu tās aizstāvi. Tāpat kā daudzi citi agrie Kristieši, arī Pāvils izcieta ieslodzījumu, vajāšanas, sišanu, nonākšanu nabadzībā un nāves sodu par nelokāmo un uzticīgo nodošanos Kristus atdzimšanas faktam.

Jēkabs arī bija skeptisks, lai arī ne tik naidīgi noskaņots kā Pāvils. Kad Viņš sastapa atdzimušo Kristu, tas pārvērta viņu nepārspējamā ticīgajā, Jeruzalemes Baznīcas vadītājā. Mums joprojām ir viena no viņa agrīnajām baznīcām rakstītā vēstule, ko pārsvarā pieņem visi zinātnieki. Tāpat kā Pāvils arī Jēkabs apzināti cieta un mira par savu liecību, kas faktiski ir apstiprināta ar viņa patieso un neviltoto ticību (skat. Apustuļu darbu gr. un ebreju rakstnieka Jozefa Antikvaitu (Josephus’ Antiquities) XX, ix,1. darbus).

Trešā un ceturtā liecību līnijas par Kristus augšāmcelšanos.

Trešā un ceturtā liecības attiecas uz pretiniekiem, kuri atzina, ka kaps bija tukšs un faktiski ticība par augšāmcelšanos iesakņojās Jeruzalemē. Jēzus bija sodīts publiski un apbedīts Jeruzalemē. Tas būtu neiespējami, ka ticība Viņa atdzimšanai varētu iesakņoties Jeruzalemē, kamēr Viņa ķermenis joprojām bija kapā no kurienes Sanhedrins to varēja izrakt, nolikt publiskai apskatei tādējādi atmaskojot joku. Tā vietā Sanhedrins apvaino apustuļus ķermeņa nolaupīšanā, acīmredzami ar mēģinājumu izskaidrot ķermeņa pazušanu (tukšo kapu). Kā mēs varam izskaidrot faktu, ka kaps bija tukšs? Šeit būs daži izplatītākie izskaidrojumi tam:

Pirmais - apustuļi nozaga ķermeņi. Ja tas būtu bijis taisnība, tad viņi zinātu, ka augšāmcelšanās ir bijis tikai joks un mānīšanās. Tāpēc tie nebūtu bijuši gatavi ciest mokas un galu galā mirt. (skat. Pirmo līniju attiecībā uz aculiecinieku patieso liecību demonstrējumu). Ja visi aculiecinieki ziņotu par augšāmcelšanos, bet nebūtu to pieredzējuši, tad viņi būtu meļi. Pat, ja visi būtu sazvērējušies un teiktu nepatiesību, vienalga kāds galu galā atzītos. Ja ne izbeidzot savas mocības, tad vismaz savas ģimenes dēļ. Pirmā Kristiešu paaudze bija padarīta absolūti rupja un nežēlīga, īpaši pēc milzīgā ugunsgrēka Romā mūsu ēras 64 gadā. (milzīgais ugunsgrēks, kuru Nero pavēlēja sarīkot kārtībā, lai attīrītu vietu savas pils paplašināšanai, bet Romā vainu uzvēla uz Kristiešiem, lai attaisnotu sevi). Romas vēsturnieks Kornēlijs Tacitus rakstīja savā Romas impērijas hronikā (un kas tika publicēts tikai veselu paaudzi vēlāk pēc viņa nāves):

“Nero visu vainu uzvēla Kristiešiem ieviešot vissmalkākās spīdzināšanas metodes uz klasi, kas bija nīsta kā kaut kas pretīgs, un ko vienkāršie ļaudis sauca par Kristiešiem. Kristus, no kā arī cēlies vārds Kristieši, izcieta augstāko soda mēru Tibērija valdīšanas laikā no mūsu prokurora Poncija Pilāta rokas, un vislielākā māņticība tādā veidā, tikai uz īsu mirkli apstādināta, atkal izlauzās ne tikai Jūdejā, pirmais sātana avots, bet gan arī Romā, kur visas lietas - pretīgas un kaunpilnas, no visām pasaules pusēm nonāca uzmanības centrā un kļuva populāras. Tādējādi, sākumā tika apcietināti absolūti visi uzskatītie par vainīgajiem; pēc tam, bezgalīgs cilvēku skaits tika atzīti par vainīgiem un notiesāti, ne tik daudz par pilsētas aizdedzināšanu, bet gan neizmērojamās cilvēku nīšanas dēļ. Viss iespējamais apsmiekls un ņirgāšanās tika pievienoti kristiešu nāvei. Pārklāti ar dzīvnieku ādām tie tika nodoti suņiem saplosīšanai, vai arī pienagloti pie krusta, vai arī atdoti liesmām un sadedzināti kalpojot kā nakts gaismekļi, kad diena bija galā.” (Hronika, XV, 44).

Viņš, tas ir Nero, savus dārza svētkus izgaismoja ar Kristiešiem, kurus dedzināja dzīvus. Noteikti šādos šausmīgos apstākļos un neizmērojamās sāpēs kāds atzītos, ja augšāmcelšanās būtu bijusi meli. Tomēr fakts ir tāds, ka nekad un neviens nenoliedza savu ticību un apgalvojumu kārtībā, lai izbeigtu savas neizmērojamās ciešanas. Tā vietā, mums ir simtiem neskaitāmi augšāmcelšanās apliecinājumi un simtiem aculiecinieku, kuri bija gatavi ciest par savu taisnību un pat iet nāvē.

Ja apustuļi nenozaga ķermeni, tad kā lai izskaidro tukšo kapu? Daži ierosina, ka Jēzus bija notēlojis Savu nāvi un vēlāk pats izlavījies no kapa. Tas ir absolūts un acīmredzams absurds! Saskaņā ar aculiecinieku teikto Jēzus bija sists, mocīts, plosīts un durts. Viņš cieta no iekšējiem bojājumiem, liela asins zuduma, smakšanas un šķēpa, kas bija izgājis caur Viņa sirdi. Nav nekāda pamata ticēt tam, ka Jēzus (vai jebkurš cits cilvēks) varētu būt izdzīvojis šādus smagus pārbaudījumus; pēc tam notēlojis nāvi sēdēt kapā trīs garas dienas un naktis bez jebkādas medicīniskās palīdzības, ūdens un ēdiena; pēc tam aizvelt smago akmeni ar ko bija aizzīmogots kaps un pazust nepieķertam (neatstājot aiz sevis ne vismazāko asins lāsīti); pēc tam pārliecināt simtiem aculiecinieku, ka Viņš ir augšāmcēlies no nāves un ir pie perfekti labas veselības; un pēc tam atkal pazust bez pēdām. Šāds uzskats vai viedoklis ir vienkārši smieklīgs.

Piektā liecības līnija par Kristus augšāmcelšanos.

Beidzot, piektā liecība attiecas uz aculiecinieku liecību neparastumu. Visos lielākajos augšāmcelšanās gadījumu atstāstījumos sievietes ir norādītas kā pirmās aculiecinieces. Kā gan kaut kas tāds varētu būt tapt paziņots, ja senajā jūdu un romiešu kultūrā sievietes bija maz ievērotas un turētas kā nicināmas. Viņu liecības tika uzskatītas par nebūtiskām un noraidāmām. Ņemot vērā šo faktu ir ļoti maz ticams, ka kāds no pirmā gadsimta jūdiem varētu izspēlēt šādu joku izraugoties un norādot uz sievietēm kā pirmajām aculieciniecēm. Ja jau visi vīriešu kārtas apustuļi, kuri uzstāja, ka redzējuši Jēzu atdzimušu melotu un atdzimšana būtu bijis tikai viltus ziņojums, tad kāpēc kā pirmos aculieciniekus viņi izvēlējās visneuzticamākās un necienītākās būtnes?

Dr. Viljams Lans Craigs (Dr.William Lane Craig) izskaidro – ”Kad jūs saprotat sievietes lomu pirmā gadsimta ebreju sabiedrībā, tad ārkārtēji neparasti ir tas, ka šī tukšā kapa stāsts iezīmē tieši sievietes kā tukšā kapa pirmās un galvenās atklājējas. Pirmajā gadsimtā, Palestīnā, sievietes bija uzskatītas kā sociālā slāņa zemākās būtnes. Tur ir vecs rabīnu teiciens: ”lai likuma vārds labāk sadeg, nekā tas tiek attiecināts uz sievieti un svētīts ir tas, kam bērni ir vīriešu kārtas, bet bēdas un ciešanas tam, ka bērni ir sieviešu kārtas.” Sieviešu liecība bija uzskatīta tik mazvērtīga, ka viņām nebija atļauts būt par lieciniecēm ebreju tiesu zālēs. Ņemot šo vērā, tas ir absolūti zīmīgi un ievērojami, ka galvenās tukšā kapa liecinieces bija šīs (nicinātās) sievietes... Vēlāk leģendārais ziņojums noteikti varēja attēlot vīriešu kārtas apustuļus kā tukšā kapa atklājējus – Pēteri vai Jāni par piemēru. Fakts, ka sievietes bija tās, kas atklāja tukšo kapu ir ticams realitātes izskaidrojums – patīk tas vai nepatīk - tomēr sievietes bija tukšā kapa atklājējas. Šis pierāda, ka Jaunā Testamenta rakstītāji bija uzticami, un godīgi pierakstīja visu notiekošo, pat ja tas bija mulsinoši un sagādāja raizes. Šis liecina par vēsturiskajām tradīcijām daudz vairāk kā par tās leģendāro statusu.” (Dr. William Lane Craig, Lē Strobela citāts (Lee Strobel), Lieta par Kristu, Grands Rapids (Grand Rapids): Zondervan, 1998, lpp. 293)

Kopsavilkumā.

Visas šīs liecības - loģiski pierādāmais aculiecinieku patiesums (Apustuļu gadījumā nepārprotamas, neizskaidrojamas pārmaiņas viņos); pārvēršanās un lielāko pretinieku pierādāmais patiesums; skeptiķi kļuva par mocekļiem; tukšā kapa fakts; ienaidnieku liecības par tukšo kapu; fakts, ka visas šīs lietas notika Jeruzalemē, kur ticība atdzimšanai aizsākās un izpletās arvien tālāk; sieviešu liecības - šādu liecību īpatnība ņemot vērā tā laika vēsturiskos aspektus. Viss šis kopumā spēcīgi un nepārprotami apliecina un apstiprina Jēzus augšāmcelšanās vēsturiskā notikuma patiesumu. Visus savus lasītājus mēs iedrošinām pārdomāt un rūpīgi apsvērt šīs liecības. Ko šis viss liecina? Pārdomājot visu šo savā prātā mēs droši apstiprinām Lionela (Sir. Lionel) paziņoto:

”Liecība par atdzimušo, no nāves cēlušos Jēzu Kristu ir tik bezgalīgi milzīga, ka izraisa pieņemšanu caur pierādījumiem, kuri neatstāj un nerada ne vismazākās šaubas.”


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kāpēc gan lai es ticētu Jēzus atdzimšanai?