Kas ir runāšana mēlēs? Vai šī garīgā dāvana ir domāta arī lietošanai mūsdienās? Un kā ir ar lūgšanu mēlēs?



Jautājums: Kas ir runāšana mēlēs? Vai šī garīgā dāvana ir domāta arī lietošanai mūsdienās? Un kā ir ar lūgšanu mēlēs?

Atbilde:
Pirmo reizi runāšana mēlēs notika Vasarsvētku dienā, kas ir aprakstīts Apustuļu Darbos 2:1-4. Apustuļi sludināja Evaņģēliju cilvēku pūļiem to valodās (apustuļi runāja sanākušo dažādo cilvēku dzimtajās valodās), ”mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam” (Apustuļu darbi 2:11). Grieķu valodas vārds, kas ir tulkots kā „mēles”, burtiski nozīmē „valodas”. Tātad, runāšana mēlēs nozīmē runāt tādā valodā, ko runātājs nav mācījies, lai kalpotu kādam, kas runā šajā valodā. 1. Vēstulē Korintiešiem 12-14 nodaļā, kur apustulis Pāvils runā par brīnumainajām Gara dāvanām, viņš saka: „Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, ko tas jums palīdzētu, ja es nesludinātu jums, nesdams vai atklāsmi, vai atziņu, vai pravietojumu, vai mācību?” (1. Korintiešiem 14:6). Saskaņā ar Apustuli Pāvilu un to, kā mēlēs runāšana ir atspoguļota Apustuļu Darbos, mēļu dāvana ir noderīga un ceļ to cilvēku, kura valodā tiek runāts, bet tā neko nedod pārējiem, kas šo valodu nesaprot, ja tā netiek tulkota.

Cilvēks, kam ir mēļu tulkošanas dāvana (1. Korintiešiem 12:30), varēja saprast otru, kas runā mēlēs, lai gan viņš pats šo valodu nebija mācījies un nepazina. Tad šis cilvēks ar darīja runāto saprotamu pārējiem, lai visi varētu teikto saprast. „Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.” (1. Korintiešiem 14:13) Pāvila kopsavilkums par runāšanu mēlēs baznīcā, ja tas netiek tulkots, ir diezgan skarbs: „Bet draudzē es gribu labāk piecus saprātīgus vārdus teikt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs.” (1. Korintiešiem 14:19)

Vai mēlēs runāšanas dāvana ir domāta arī lietošanai mūsdienās? 1. Korintiešiem 13:8 ir runāts par valodu, jeb mēlēs runāšanas dāvanas beigšanos, bet tas gan ir teikts kontekstā ar to, ka tā notiks tad, kad nāks pilnība (1. Korintiešiem 13:10). Daži norāda uz tādām vietām no Bībeles, kā Jesajas 28:11 un Joēla 2:28-29, lai pierādītu to, ka runāšana mēlēs bija zīme tam, ka tuvojās Dieva sods. 1. Korintiešiem 14:22 ir teikts, ka runāšana mēlēs ir zīme neticīgajiem. Saskaņā ar šo argumentu, runāšana mēlēs bija brīdinājums jūdu tautai, ka Dievs sodīs Izraēlu, ja tā noraidīs Jēzu Kristu, un nepieņems Viņu kā Mesiju. Tāpēc, kad Dievs sodīja jūdu tautu (ar Jeruzalemes izpostīšanu 70. gadā), mēļu dāvana zaudēja savu primāro nozīmi. Lai gan šāds uzskats ir iespējams, tas, ka šī dāvana bija zaudējusi savu primāro nozīmi, vēl obligāti nenozīmē to, ka tai bija jābeidzas. Raksti neapgalvo pilnīgi skaidri, ka šī dāvana ir beigusies.

Tajā pat laikā, ja mēlēs runāšanas dāvana būtu dota arī mūsdienu draudzēm, tai būtu jāizpaužas saskaņā ar Rakstiem. Tā būtu īsta un saprotama valoda (1. Korintiešiem 14:10). Tās uzdevums būtu pasludināt Dieva Vārdu cilvēkam saprotamā valodā (Apustuļu Darbi 2:6-12). Tai būtu jābūt saskaņā ar rīkojumu, ko Dievs ir devis caur Apustuli Pāvilu, „Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko. Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam” (1. Korintiešiem 14:27-28). Tai būtu arī jāpakļaujas tam, kas rakstīts 1. Korintiešiem 14:33: „Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.”

Dievs noteikti var dot cilvēkam dāvanu runāt citā valodā, lai labāk varētu kalpot kādam cilvēkam, kurš runā šajā valodā. Svētais Gars piešķir cilvēkiem garīgās dāvanas pēc Savas izvēles un gribas (1. Korintiešiem 12:11). Iedomājies tik, cik daudz vieglāka dzīve būtu misionāriem, ja tiem sākumā nevajadzētu apmeklēt valodas skolu, bet ja tie jau no iesākuma varētu uzrunāt vietējos iedzīvotājus viņu valodā! Taču, izskatās, ka Dievs tā tomēr nedara. Liekas, ka mūsdienās runāšana mēlēs nenotiek tādā veidā, ka tas ir minēts Jaunajā Derībā, lai gan tas būtu ļoti noderīgi. Lielum lielais vairums no tiem ticīgajiem, kuri it kā apliecina, ka runā mēlēs, nedara to saskaņā ar tiem Rakstu principiem, kas ir aplūkoti augstāk. Šie fakti noved pie secinājuma, ka mēļu dāvana ir beigusies, vai, ka tā ir ļoti reti sastopama mūsdienu baznīcā.

Tie, kas uzskata, ka mēļu dāvana ir domāta lūgšanai, kas ceļ pašam savu ticību, pamato savu uzskatu 1. Korintiešiem 14:4 un/vai 14:28, „kas runā mēlēs, ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, ceļ draudzi”. Visā 14. nodaļā šajā vēstulē Pāvils cenšas uzsvērt to, ka ir ļoti svarīgi, ka runāšana mēlēs tiktu tulkota (sal. 14:5-12). Tas, ko Pāvils cenšas pateikt 4. pantā, ir sekojošais: „Ja tu runā mēlēs bez tulkotāja, tu nedari neko citu, kā vien cel sevi, t.i. tu padari sevi it kā garīgāku par citiem. Ja tu runā mēlēs un tas tiek tulkots, tu cel visus.” Jaunajā Derībā nekur nav atrodamas kādas instrukcijas par „lūgšanu mēlēs”. Jaunā Derība neapraksta arī šādas „lūgšanas mēlēs” mērķi, nedz min kādu konkrētu cilvēku, kas lūdz mēlēs. Tālāk, ja lūgšana mēlēs ir domāta priekš paša ticības celšanas, tad liekas, ka ir netaisni tas, ka kādiem cilvēkiem šī dāvana nav dota, līdz ar to viņi nevar celt savu ticību. Jo 1. Korintiešiem 12:29-30 skaidri apliecina, ka ne visiem ir dota mēlēs runāšanas dāvana.


Atpakaļ uz latvisko versiju


Kas ir runāšana mēlēs? Vai šī garīgā dāvana ir domāta arī lietošanai mūsdienās? Un kā ir ar lūgšanu mēlēs?