’Vecuma atbildība – kas notiek ar zīdaiņiem un jauniem bērniem, kad tie mirst?

Jautājums: ’Vecuma atbildība – kas notiek ar zīdaiņiem un jauniem bērniem, kad tie mirst?

Atbilde: Nepārtrauktajās diskusijās attiecībā uz vecuma atbildību fakts ir tāds, ka bērni, neskatoties uz to vecumu, nav ‘’nevainīgi’’ izpratnē par bezgrēcību. Bībele māca, ka pat zīdaiņi un bērni, kas vēl nav izdarījuši personīgo grēku, visi cilvēki, ieskaitot zīdaiņus un bērnus ir vainīgi Dieva priekšā pārmantotā un piedēvētā grēka dēļ. Pārmantotais grēks ir tas, ko mēs pārņemam no saviem vecākiem. Psalmā 51:7 Dāvids rakstīja: ‘’...vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.’’ Dāvids atzina, ka jau viņa ieņemšanas brīdī viņš bija grēcinieks. Ļoti skumjais fakts, ka zīdaiņi dažreiz mirst nodemonstrē to, ka pat zīdaiņi un mazi bērni ir Ādama grēka ietekmēti, jo fiziskā un garīgā nāve ir radusies Ādama oriģinālā grēka rezultātā.

Katra persona, bērns vai pieaugušais, ir vainīgi Dieva priekšā; katra persona ir aizvainojusi Dieva svētumu. Vienīgais veids kā Dievs var būt taisns, un tajā pašā laikā atzīt noteikto personu par taisnu Viņa priekšā, ir tās personas labā izlūgties un saņemt piedošanu caur ticību Kristum. Kristus ir vienīgais ceļš. Jņ.ev.14:6 raksta Jēzus teikto: ‘’ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.’’ Kā arī Pēteris Ap.d.gr.4:12 paziņo: ‘’Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.’’ Pestīšana ir katra personīga, individuāla izvēle.

Kā tad ir ar zīdaiņiem un mazbērniem, kuri nekad nesasniedz noteikto vecumu un tādējādi nav spējīgi izdarīt individuālu izvēli? Vecuma atbildības jēdziens māca, ka tie, kas mirst pirms noteikta vecuma atbildības sasniegšanas ir glābti automātiski, ar Dieva žēlastību un žēlsirdību. Vecuma atbildības jēdziens ir ticība, ka Dievs glābj visus, kuri mirst pirms tie sasnieguši vecumu, kad ir spējīgi izdarīt izvēli būt ar Kristu vai pret Viņu. Saskaņā ar ebreju paražām bērns kļūst par pieaugušo 13 gadu vecumā un šis ir visizplatītākais vecums, kad bērns tika uzskatīts par pieaugušu tajā laikā. Tomēr, Bībele neatbalsta to, ka sasniedzot tieši šo vecumu iestājas vecuma atbildība. Vecuma atbildības iestāšanās atšķiras starp bērniem. Vecuma atbildība iestājas no brīža, kad viņš vai viņa ir spējīgi izdarīt ticības lēmumu un izvēli par labu Kristum vai nē.

Ņemot vērā visu augšā teikto apsveriet arī šo: Kristus nāve ir pasniegta kā pilnīgi pietiekama visai cilvēcei. 1.Jņ.2:2 saka, ka Jēzus ir ‘’mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.’’ Šis pants skaidri apliecina, ka Jēzus nāve bija pietiekama maksa par visu grēkiem, bet ne tikai par to, kas nāk pie Viņa caur ticību. Fakts ir tāds, ka Kristus nāve bija pietiekama, lai nomaksātu visas cilvēces grēkus tā atļaujot un dodot Dievam iespēju pielietot šo maksu to labā, kas nekad nav bijuši spējīgi sasniegt vecuma atbildību un izvēlēties ticēt vai nē.

Šķiet, ka uz šo, vairāk jā jebkurš cits pants, attiecas 2.Sam.12:21-23. Lasot šos pantus kontekstā atrodam to, ka Dāvids izdarīja grēku ar Batšebu, kura tā rezultātā kļuva grūta. Pravietis Nātans, kurš bija Dieva sūtīts, informēja Dāvidu, ka šis bērns sakarā ar viņa (Dāvida) grēku tiks paņemts prom no dzīves. Dāvids atbildot uz to noskuma, sēroja, raudāja un lūdza par bērnu. Bet mirklī, kad bērns nomira Dāvids pārstāja sērot un kalpi par to bija ļoti pārsteigti. Dāvida kalpi, tas ir galma ļaudis viņam sacīja: "Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi." Dāvids uz to atbildēja: "Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks.’’ Dāvida atbilde norāda, ka tie, kuri ir par jaunu saprast un ticēt ir drošībā mūsu Kungā. Dāvids teica, ka viņš varēs noiet pie bērna, bet viņš nevar bērnu atgriezt pie sevis atpakaļ. Kā arī, kas ir ļoti svarīgi, šķiet, ka tas bija Dāvida mierinājums. Citiem vārdiem sakot, Dāvids šķiet bija pārliecināts, ka viņš varēs redzēt bērnu debesīs, lai arī viņš to nevar atgriezt atpakaļ.

Iespējams, ka Dievs piemēro Kristus maksu uz visiem, kas nav spējīgi ticēt, tomēr Bībelē tas nekur nav uzsvērts. Tāpēc, šis ir temats, par kuru mums nevajadzētu būt pārāk nelokāmiem un dogmatiskiem. To, ka Dievs varētu piemērot Kristus maksu uz tiem, kas vēl nav spējīgi ticēt, šķiet ir savienojams un saskanīgs ar Viņa mīlestību un žēlastību. Mūsu viedoklis ir tāds, ka Dievs piemēro Kristus maksu visiem bērniem un garīgiem invalīdiem, jo viņi nav spējīgi saprast savu grēcīgo stāvokli, un to, cik ļoti viņiem ir vajadzīgs Kristus – Glābējs. Bet jebkurā gadījumā mēs nevaram būt pārāk dogmatiski. Tomēr, mēs esam absolūti pārliecināti par šo: Dievs ir mīlošs, svēts, žēlsirdīgs, taisns un žēlīgi laipns. Lai ko Viņš dara – viss ir vienmēr taisnīgs un labs.

Atpakaļ uz latvisko versiju