Jautājums
Vai anihilācijas jēdziens ir Bībeliski pamatots?
Atbilde
Anihilācija (anihilācija; pilnīga iznīcināšana) ir ticība, ka neticīgie nepiedzīvos mūžīgās ciešanas ellē, bet gan uzreiz pēc nāves tiks ”iznīcināti.” Daudzi pievēršas anihilācijas ticības valdzinājumam un noraida drausmīgo domu par mūžības pavadīšanu ellē. Lai arī ir daži panti, kas šķietami argumentē anihilācijas labā, tomēr skatoties visaptveroši par to, ko saka Bībele, atklājas fakts, ka ļaunie un negodīgie (neticīgie) saņems mūžīgo sodu ellē. Ticība anihilācionismam ir radījusi vairākus pārpratumus mācībās par 1) par grēka sekām; 2) Dieva taisnību; 3) elles būtību.
Attiecībā uz elli anihilācionisti nevēlas saprast vai pārprot uguns ezera nozīmi. Protams, ja cilvēku iemet degošas lavas ezerā, tad persona gandrīz acumirklī ir iznīcināta. Lai arī kā, bet uguns ezers ir abi, gan fiziski, gan garīgi pastāvoša valstība. Tas nav tikai cilvēka ķermenis, kas iemests uguns ezerā. Tas ir ķermenis, dvēsele un gars. Garīgo dabu nav iespējams iznīcināt ar fizisku uguni. Šķiet, ka neglābtie pie ķermeņu atdzimšanas ir sagatavoti mūžībai tāpat kā glābtie (Atkl.gr.20:13; Ap.d.24:15). Ķermeņi ir sagatavoti mūžīgai bojāejai.
Mūžība ir cits aspekts, ko anihilācionistiem neizdodas pilnībā saprast jeb aptvert. Anihilācionistiem ir taisnība, ka Grieķu vārds aionion, kas parasti tiek tulkots kā ”mūžība,” definējot nenozīmē to pašu. Pārsvarā šis vārds norāda uz ”age” (vecums) un ”eon” (laiks), t.i. kādu noteiktu laika periodu. Taču, skaidrs ir tas, ka Jaunajā Testamentā vārds aionion tiek lietots attiecībā uz bezgalīgu laika periodu. Atkl.gr.20:10 runā par Sātanu, zvēru, un viltus praviešiem, kuri būs iemesti uguns jūrā un mocīti ”dienu un nakti mūžīgi mūžos.” Skaidrs ir tas, ka šie trīs nebūs ”iznīcināti” ar to iemešanu uguns ezerā. Vai neglābto liktenim vajadzētu būt citādākam (Atkl.gr.20:14:15)? Vispārliecinošākais pierādījums par mūžību ellē ir atrodams Mt.ev.25:46: ”Un tie (neticīgie) ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” Šinī pantā tas pats Grieķu vārds ir lietots attiecībā uz gan ļaunā likteni, gan taisnīgā likteni. Ja ļaunais būtu mocīts tikai ”age” (kādu laiku), tad arī taisnīgais nepieredzētu mūžīgo dzīvi debesīs, bet gan tikai uz ”age” (kādu laiku). Ja ticīgie pavadīs mūžību debesīs, tikpat droši ir arī tas, ka neticīgie pavadīs mūžību ellē.
Vēls viens bieži sastopamais iebildums un elles pastāvēšanas noraidījums ir tas, ka anihilācionisti uzskata, ka no Dieva puses nebūtu taisnīgi sodīt neticīgos ar mūžīgo elli par ierobežotu grēku daudzumu. Kā gan Dievs var uzdrošināties sodīt cilvēku mūžīgi, ja viņš vai viņa savos grēkos ir dzīvojuši tikai 70 gadus? Atbilde ir tāda, ka mūsu grēki atnes mūžīgas sekas, jo mēs to esam nodarījuši pret mūžīgo un svēto Dievu. Kad ķēniņš Dāvids izdarīja laulības pārkāpuma grēku un slepkavību, viņš paziņoja: ”Pret tevi, tik pret tevi es esmu grēkojis...” (Ps.51:6). Dāvids grēkoja pret Batsebu un Uriahu. Tad kāpēc Dāvids apgalvoja, ka viņš ir grēkojis tikai pret Dievu? Dāvids saprata visā pilnībā, ka visi mūsu grēki, lieli vai mazi, galu galā ir vērsti tikai pret Viņu, Dievu. Dievs ir mūžīgs un nebeidzams un tāpēc grēcīgais cilvēks ir nopelnījis saņemt mūžīgo sodu ellē. Nav svarīgs laika ilgums, kurā izdarām grēku, bet gan Dieva daba, pret kuru mēs grēkojam.
Vēl viens, vairāk personisks aspekts, ko anihilācionisti stāda priekšā ir tas, ka esot debesīs mēs iespējams nespētu būt laimīgi zinot, ka kāds no mūsu mīļajiem cieš mokas mūžīgajā ellē. Tomēr, nonākot debesīs mums nebūs absolūti nekā par ko uztraukties, pārdzīvot, vai skumt. Atkl.gr.21:4 saka: ”Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.” Ja kāds no mūsu mīļajiem nebūs debesīs, tad mēs par visiem 100 % būsim mierā ar to, jo sapratīsim, ka viņi nepieder būt debesīs, un viņi ir taisnīgi nosodīti par Jēzus Kristus, kā sava personīgā Glābēja, nepieņemšanu (Jņ.ev.3:16; 14:6). Smagi, gandrīz neiespējami saprast to tagad, bet mēs nebūsim noskumuši esot debesīs bez saviem mīļajiem. Mūsu domas nevajadzētu virzīt uz to, kā spēsim izbaudīt debesu līksmību bez saviem mīļajiem, bet gan virzīt savus mīļos uz ticību Kristum, lai arī viņi tur nonāktu.
Iespējams, ka elle ir viens no galvenajiem iemesliem kāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu uz zemi, un lika Viņam nomaksāt sodu par mūsu grēkiem. Būt ”izdzēstam, iznīcinātam” pēc nāves nav liktenis no kā jābaidās, tomēr no mūžīgajām mocībām ellē noteikti ir. Jēzus nāve bija bezgalīgā nāve, kas samaksāja par mūsu bezgalīgajiem grēkiem, lai mums nevajadzētu maksāt pavadot mūžību ellē (2.Kor.5:21). Liekot mūsu ticību uz Viņu mēs esam glābti, mums ir piedots, mēs esam šķīstīti un mums ir apsolītas mūžīgās mājas debesīs. Bet, ja mēs noraidām Dieva pestīšanas dāvanu, mēs cietīsim no mūsu bezgalīgo grēku sekām par šo nesaprātīgo izvēli.
English
Vai anihilācijas jēdziens ir Bībeliski pamatots?
