Jautājums
Ko saka Bībele par baznīcas disciplīnu- tāda soda piemērošanu kā izraidīšana jeb ekskomunikācija?
Atbilde
Ekskomunikācija (tālāk izraidīšana) ir personas formāls izraidījums no baznīcas draudzes un neformāla, brīva nošķiršanās no izraidītās personas. Mateja evaņģēlijā 18:15-20 varam lasīt šīs procedūras kārtību un baznīcai doto autoritāti to darīt. Tas dod norādījumus jeb māca, ka kādam jāiet pie pārkāpēja. Ja viņš vai viņa nenožēlo, tad jāiet vēl citām divām vai trim personām un jāpārliecinās par esošo situāciju. Ja arī pēc tam no pārkāpēja puses nav uzlabojuma un nožēlas, tad persona ir pāraudzināma visai baznīcai kopā. Šis process nekad nav ”patīkams;” tieši tāpat kā Tēvs nekad nepriecājas, ja bērni ir jāsoda. Tomēr bieži vien tas ir nepieciešams. Šī procedūra nav darāma ar mērķi samulsināt garu vai izrādīt ”esmu svētāks nekā tu” attieksmi. Bet gan, tā ir ar mērķi atjaunot personas pilnu sadraudzību ar Dievu un pārējiem draudzes locekļiem. Šis process vienmēr ir jāveic ar mīlestību pret pārkāpēju, paklausībā un cieņā pret Dievu, un dievbijīgā bijībā citu baznīcas draudzes locekļu labā.
Bībele dod piemēru kā rīkoties izraidīšanas nepieciešamības gadījumā vietējā – Korintas pilsētas baznīcā (1.Kor.5:1-13). Šajā fragmentā apustulis Pāvils apraksta arī dažus gadījumus, kas ir ārpus Bībeliskās izraidīšanas. Viens no iemesliem (atrodams fragmentā ne tieši) ir Kristus liecības labā (un Viņa baznīcas) neticīgo priekšā. Kad Dāvids sagrēkoja ar Batšebu, tad viņa grēka seku rezultātā - pirmkārt - tika zaimots Dieva Vārds no Viņa ienaidnieku puses (2.Sam.12:14); Otrkārt - grēks ir kā vēzis, atļaujot tam eksistēt, tas izplešas un apkļauj visu apkārtējo tāpat kā ”maz rauga saraudzē visu mīklu” (1.Kor.5:6-7). Kā arī, Pāvils izskaidro to, ka Jēzus izglāba mūs, lai mēs būtu nošķirti no grēka, lai mēs būtu ”neraudzēti” vai brīvi no visa, kas rada garīgo pagrimumu (1.Kor.5:7-8). Kristus vēlas lai Viņa līgava, tas ir baznīca, būtu šķīsta un neaptraipīta (Ef.5:25-27).
Izraidīšana, sods, ko baznīca piemēro ir arī domāta personas ilglaicīgam labumam. 1.vēstulē Kor.5:5 Pāvils paziņo, ka izraidīšana ir veids, kā var palīdzēt personai to nododot ”sātanam miesas iznīcināšanai, bet gars lai tiek izglābts Kunga dienā.” Šis nozīmē, ka izraidīšana kaut kādā veidā iekļauj to, ka Dievs izmanto Sātanu (vai viņa dēmonus) ar mērķi disciplinēt grēcinieku fiziski, lai atgrieztu to pie patiesas grēku nožēlošanas viņa vai viņas sirdī.
Vienmēr jācer, ka disciplinējošā baznīcas rīcība būs veiksmīga atgriežot personu no grēcīgiem ceļiem tādā pakāpē, ka persona nonāks līdz dievbijīgām skumjām un patiesai nožēlai. Notiekot nožēlošanai indivīds var tikt atjaunots sadraudzībai. Vīrs, kas ir aprakstīts 1.vēstulē Kor.5.pantā nožēloja un Pāvils iedrošināja baznīcu atjaunot attiecības ar viņu. (2.Kor.2:5-8). Diemžēl, disciplinējošā rīcība, pat izpildīta ar mīlestību un pareizā veidā, ne vienmēr ir veiksmīga personas garīgajā atjaunošanā. Un pat, ja baznīca kādu disciplinējot cieš neveiksmi personas atgriešanā uz nožēlošanas ceļa, tai joprojām jāpabeidz citi labie iepriekšminētie mērķi.
Iespējams mēs visi zinām kāda ir jaunu zēnu uzvedība, kad tiem atļauj darīt it visu, kas vien tiem ienāk prātā bez jebkādas atbilstošas un pastāvīgas disciplīnas. Tas nav gluži jauks skats. Kā arī atļaujot zēnam visu, vecāku attieksmi nevar saukt par mīlestību izrādošu, jo tie atļaujot visu nolemj zēnu postošai nākotnei. Attieksme bez mīlošas disciplīnas radīs zēnā atturību veidot jēgpilnas uzturošas attiecības nākotnē un iekļauties jebkura veida sociālajā vidē. Tāpat arī disciplīnas piemērošana baznīcā nekad nav patīkama un viegla, bet tā ir nepieciešama; disciplīnas piemērošana ir arī mīlošas attieksmes izrādīšana. Vēl vairāk – tā ir Dieva pavēle.
English
Ko saka Bībele par baznīcas disciplīnu- tāda soda piemērošanu kā izraidīšana jeb ekskomunikācija?
