Jautājums
Kas ir Budisms un kam tas tic?
Atbilde
Budisms, ar savu ietekmi uz sabiedrības kultūru ir viena no lielākajām, valdošajām reliģijām ģeogrāfiskā izplatījuma un tās sekotāju skaita ziņā. Lai arī, galvenokārt, šī ir ”austrumnieciski” orientāla reliģija, tomēr tā sāk kļūt arvien populārāka un ietekmīgāka rietumu pasaulē. Šī ir vienreizēja pasaules reliģija ar pašu likumiem un tai ir daudz līdzīga ar Hinduismu. Abas māca par karmu (cēloņu un seku ētika); kā arī tai ir daudz līdzīga ar Maijiem (Iluzoriska pasaules daba) un Samsaru (pāriemiesošanās aplis). Budisti tic, ka galējais dzīves mērķis ir sasniegt ”apgaismību” jeb ”apskaidrību” kā tie to uztver un saskata.
Budisma dibinātājs, Sidhārta Gautama (Siddharha Guatama), bija dzimis karaliskā ģimenē Indijā 600. gadus pirms Kristus (p.m.ē). Saskaņā ar stāstu viņš dzīvoja greznībā un ārpasaulei savu uzmanību pievērsa ļoti maz. Viņa vecāki vēlējās pasargāt viņu no reliģiju ietekmes un aizsargāt no sāpēm, un ciešanām. Tomēr, nepagāja ne cik ilgs laiks, kad viņa drošais patvērums saļodzījās, jo vairākās vīzijās viņš redzēja sirmgalvi, slimnieku un mironi. Savā ceturtajā vīzija viņš redzēja miera pilnu askētisku mūku (tādu, kurš noraida jebkādu greznību). Redzot mūka mieru viņš nolēma pats kļūt par askētu. Viņš atstāja savu grezno, pārpilnības bagāto dzīvi un visā pilnībā nodevās apskaidrības meklējumiem caur vienkāršību, taupību un stigrību. Viņš kļuva prasmīgs sevis savaldīšanā, apspiešanā, pazemošanā un intensīvi, spraigi meditēja. Viņš valdīja pār sevi visā pilnībā un kļuva par līderi saviem līdziniekiem. Galu galā viņa pūliņi sasniegt pilnu apskaidrību sasniedza kulminācijas punktu vienā izšķirošajā momentā. Izēdis bļodiņu rīsu viņš apsēdās zem vīģeskoka (saukta arī par Budas koku) meditēt ar domu – vai nu sasniegt apskaidrību, vai nu mirt. Neraugoties uz kārdinājumiem un neērtībām viņš sasniedza apskaidrību jau nākošajā rītā. Tādējādi, viņš kļuva zināms kā ”apskaidrotais” jeb ”Buda.” Savu jauno izpratni viņš sāka mācīt saviem sekotājiem mūkiem, kuru vidū jau bija sasniedzis lielu ietekmes pakāpi. Pirmie pieci viņa sekotāji kļuva par viņa pirmajiem mācekļiem.
Kas bija tas, ko Guatama atklāja? Viņš atklāja, ka apskaidrība ir atrodama vidusceļā, bet ne greznībā vai sevis apspiešanā un pazemošanā. Piedevām, viņš atklāja to, kas kļuva zināms kā ”četras cildenās patiesības.” 1) dzīvot nozīmē ciest (Dukha), 2) ciešanas ir radītas caur vēlmi (Tanha jeb pieķeršanos), 3) ciešanas ir novēršamas likvidējot jebkādu pieķeršanos 4), tas tiek sasniegts sekojot cildenajam astoņu posmu ceļam. ”Astoņu posmu ceļš” sastāv no likumiem: 1) pareizs skatījums, 2) patiesa izpratne un pareizs nodoms, 3) patiesa runa, 4) pareiza uzvedība, pareiza darbība, 5) pareizs dzīvesveids, iztika (esot mūkam), 6) piepūle (ar tieši, precīzi pareizo enerģiju), 7) rūpīgums, prāta nomierināšana (meditācija), 8) koncentrācija, apcere. Budas mācība tika apkopotas Tipitakā (Tripitaka) vai ”trīs grozos.”
Starp šīm nošķirtajām mācībām ir atrodamas mācības, kas līdzīgas Hinduismam, proti - pāriemiesošanās, karma, maija un nosliece saprast realitāti kā tādu, kas savā orientācijā ir panteistiska (filozofiska mācība, kas Dievu identificē ar dabu un kas dabu, pasauli uzskata par Dieva iemiesojumu). Budisms piedāvā arī komplicētu, sīki izstrādātu teoloģiju par svētajiem un eksaltētām būtnēm. Tomēr, tāpat kā Hinduisms, arī Budisms ir grūti aptverams tā uzskatos par Dievu. Dažus no to uzskatiem pilnīgi legāli varētu nodēvēt kā ateistiskus, kamēr citus varētu dēvēt kā panteistiskus un citus, kā piem. nevainīgās zemes Budismu varētu nodēvēt kā teistisku. Klasiskais Budisms sliecas klusēt par galējās būtnes, jeb esamības realitāti un tāpēc tiek uzskatīts kā ateistisks.
Uz šodienu Budisms ir gluži atšķirīgs. Aptuveni to var sadalīt divās plašākās kategorijās – Theravada (mazais rezervuārs) un Mahayana (lielais rezervuārs). Theravada ir klostera veida forma, kas uzkrāj un saglabā galējo apgaismību un Nirvānu (pilnīgs laimes, miera un atbrīvotības stāvoklis, saplūšana ar dievišķo) tikai mūkiem, kamēr Mahayana izpleš savus apgaismības mērķus līdz pat lajiem, t.i. tādiem, kas nav mūki (nespeciālistiem). Šo kategoriju robežās var atrast vairākus atzarojumus, kas iekļauj Tenday, Vajrayana, Nichiren, Shingon, nevainīgā Zeme, Zena, un starp šiem Rajobi (Ryobu). Tāpēc nespeciālistiem, kuri vēlas saprast Budismu nav jāpieņem, vai pat jāuzdrošinās domāt, ka sapratīs visas Budisma skolas īpašās detaļas, ja ir studēts tikai klasiskais, vēsturiskais Budisms.
Pats Buda sevi netika uzskatījis par dievu vai kaut kāda veida svēto. Drīzāk, viņš sevi uzskatīja par ceļa rādītāju citiem. Dieva statusā viņš tika celts tikai pēc nāves, tomēr ne visi viņa sekotāji viņu par tādu uzskatīja. Kristietībā ir teikts ļoti skaidri, ka Jēzus bija Dieva Dēls. Mt.ev.3:17 varam lasīt: ”Un, lūk, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.” Mēs zinām arī to, ka Viņš un Dievs ir viens (Jņ.ev.10:30). Neviens nevar sevi nosaukt par Kristieti bez atklātas savas ticības atzīšanas publiski.
Jēzus mācīja, ka Viņš ir ceļš, bet nevis tāds, kas tikai parādīja ceļu. Tas ir apstiprināts Jņ.ev.14:6: ”ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” Pēc Guatama nāves Budismam jau bija ļoti liela ietekme visā Indijā; trīs simts gadus vēlāk Budisms jau bija aptvēris lielāko daļu Āzijas. Raksti un teicieni, kas tika piešķirti Budam, tika uzrakstīti apmēram 400.gadus vēlāk pēc viņa nāves.
Grēks Budismā galvenokārt ir saprasts kā tā nesaprašana, neapzināšanās. Un lai arī grēks tiek skatīts kā ”morālā kļūda,” tomēr ”ļaunais” un ”labais” tā kontekstā ir saprasti kā kaut kas amorāls. Karma ir saprasta kā dabas līdzsvars un nav personiski realizējama. Daba nav morāla, tāpēc karma nav morālais kodekss un grēks galu galā nav amorāls. Tādējādi varam teikt, ka pēc budistu domām mūsu kļūdas nav morālas dabas jautājums, jo galu galā tās ir absolūti bezpersoniskas kļūdas, bet ne starppersonisks pārkāpums. Šādas grēka izpratnes sekas ir vienkārši postošas. Pēc Budistu izpratnes grēks ir līdzīgs negribētai, neērtai kļūdai, bet ne likuma pārkāpums pret Dieva svēto dabu. Šī izpratne par grēku nesaskan ar cilvēka iedzimto, morālo apziņu tāpēc, ka visi ir grēcīgi svētā Dieva priekšā (Rom.1:2).
Kopš budisti uzskata, ka grēks ir bezpersoniska, labojama kļūda, viņi nepiekrīt netikumības mācībai, kas pamatā ir Kristiešu mācība. Bībele mums liek saprast grēka problēmu un tā mūžīgās, nebeidzamās sekas. Budismā nav vajadzības pēc Glābēja, kas glābtu no grēkiem un mūžīgā soda. Kristieši saprot, ka tikai caur Jēzu viņi var tikt izglābti no mūžīgā soda. Budistiem ir tikai ētiskā dzīve un meditācijas, kurās tie lūdzas uz cildenām būtnēm sniegt cerību par varbūtējo apgaismību un galu galā arī Nirvānas sasniegšanu. Vairāk kā iespējams, ka tiem jāpāriemiesojas vairākas reizes, līdz tie ir nomaksājuši savu uzkrāto karmisko parādu. Patiesiem Budas sekotājiem reliģija ir morāles un ētikas filozofija, iekapsulēta dzīves laikā ar atsacīšanos no sava EGO. Realitāte Budismā ir bezpersoniska un bez attiecībām, tāpēc tā nav mīloša. Budisti ne tikai Dievu uzskata par iluzorisku būtni, bet arī grēku izšķīdina nemorālā kļūdā un kā maiji (ilūzija) noraida visas materiālās realitātes pat pazaudējot pašu savu ”ES.” Personība pati par sevi kļūst ilūzija.
Par tādiem jautājumiem, kā pasaules sākums un kas radījis universu viņi klusē, jo Budismā nav ne sākuma, ne beigu. Tā vietā viņiem ir nebeidzams dzimšanas un nāves aplis. Kādam no viņu vidus vajadzētu uzdot jautājumu - kāda veida būtne ir mūs radījusi izturēt tik daudz sāpju un ciešanu; mirt; un tad atkal un atkal no jauna visu sākt no gala? Varbūt tas liktu kādam apcerēt un pārdomāt - kāda tam visam ir jēga, kāpēc brāļi!? Kristieši zina, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu mirt par mums visiem vienu reizi tā, ka mums nebūs jācieš mūžīgi. Viņš sūtīja Savu Dēlu, lai mēs zinām, ka neesam vieni un esam stipri mīlēti. Kristieši zina, ka pastāv daudz kas vairāk nekā tikai dzīve, ciešanas un nāve. Jo ”žēlastība, kas dota Jēzū Kristū tagad ir darīta redzama, kad atklājies mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir apstādinājis nāvi un caur evaņģēliju gaismā vedis dzīvību un neiznīcību” (2.Tim.1:10).
Budisti māca, ka Nirvāna ir augstākais cilvēka būtnes stāvoklis; tīras būtnes stāvoklis un ir sasniedzams savienošanās ceļā ar personību. Nirvāna nepakļaujas racionāliem izskaidrojumiem un loģiskajai lietu kārtībai, tāpēc nav iemācāma, bet gan tikai izprasta/ aptverta. Kontrastā tam, Jēzus mācība par debesīm bija ļoti noteikta. Viņš mācīja, ka mūsu fiziskie ķermeņi mirs, bet mūsu dvēseles uzies debesīs un būs kopā ar Viņu (Mk.ev.12:25). Buda māca, ka cilvēkiem nav personisku dvēseļu, jo katra indivīda ES ir tikai ilūzija. Budistiem nav mīloša Tēva debesīs, kas sūtīja Savu Dēlu mirt par mūsu dvēselēm; par mūsu pestīšanu, lai nodrošinātu ceļu sasniegt Viņa godību. Galu galā, sakarā ar šo visu Budisms ir pilnīgi un kategoriski noraidāms.
English
Kas ir Budisms un kam tas tic?
