Jautājums
Kāpēc ir tik daudz Kristīgo konfesiju, denomināciju?
Atbilde
Lai atbildētu uz šo jautājumu no sākuma jānosaka atšķirība starp konfesijām, kuras ir Jēzus Kristus miesā un ne- Kristiešu kultiem un nepatiesām reliģijām. Presbiterieši un Luterāņi ir kristīgu konfesiju piemēri. Mormoņi un Jehovas Liecinieki ir piemēri kultiem, grupām, kas pretendē uz to, ka ir Kristieši, bet noliedz vienu vai vairākus Kristiešu ticības pamatus vai būtību. Islams un Budisms ir pilnīgi citas reliģijas.
Konfesiju pieaugumam Kristiešu ticības robežās var izsekot skatoties atpakaļ uz Protestantu reformāciju; kustību, kas ”reformēja” Romas Katoļu baznīcu 16 gadsimta periodā. No tā arī radās protestantisma četras galvenās divīzijas vai tradīcijas: Luterāņi, Reformanti, Anabaptisti un Anglikāņi. Gadsimtu gaitā no šīm četrām attīstījās vēl dažādas konfesijas.
Luterāņu konfesija ir nosaukta Mārtiņa Lutera vārdā un pamatota uz viņa mācību. Metodisti dabūja savu vārdu tāpēc, ka to dibinātājs Jānis Veslijs (John Wesley) bija slavens ar savām garīgās izaugsmes metodēm. Presbiteriāņi dabūja savu vārdu sakarā ar viņu uzskatiem par baznīcas vadību – grieķu vārds attiecībā uz vecajiem ir presbyteros. Baptisti (baptism – kristības) dabūja savu vārdu tāpēc, ka viņi vienmēr ir uzsvēruši kristīšanās svarīgumu. Katrai konfesijai ir sava, viegli atšķirīga mācība no citām. Kā, piemēram: Baptistu kristīšanas metode; Tā Kunga svētā vakarēdiena pieejamība visiem, vai tikai tiem, kuru liecības ir apstiprinājis baznīcas vadītājs; Dieva augstākā vara pret brīvu gribu attiecībā uz pestīšanu; Izraēlas nākotne un baznīca; pirms posta laiki pret pēc posta laikiem; ”zīmju” dāvanu pastāvēšana modernajā ērā utt. Šo divīziju būtība nekad nav Jēzus kā Kungs un Glābējs, bet gan godīgas uzskatu atšķirības no dievbijīgo (kaut gan ar trūkumiem) cilvēku puses, kuri meklē slavināt Dievu un saglabāt mācības šķīstību saskaņā ar to sirdsapziņu un Tā Kunga Vārda sapratni pēc pašu pārliecības.
Uz šodienu pastāv daudz un dažādas konfesijas. Oriģinālā, augšā minētā konfesiju ”līnija” ir savairojusi daudzas atvases. Dažas no konfesijām (šeit neuzskaitītas) akcentē vieglas mācību atšķirības, bet visbiežāk tās piedāvā vienkārši atšķirīgus kalpošanas stilus piemērojoties atšķirīgām Kristiešu gaumēm un izvēlēm. Tikai neizdariet kļūdu: kā ticīgajiem mums jābūt vienotā saskaņā par ticības būtību, bet tālu no apziņas brīvības par to, kā Kristiešiem vajadzētu pielūgt Dievu korporatīvā vidē. Tieši šī apziņas brīvība ir tā, kas rada Kristiešos tik atšķirīgas ”gaumes” sajūtas. Viena un tā pati konfesija katrā baznīcā var piedāvāt atšķirīgus kalpošanas stilus un veidus, bet savā noteiktajā mācībā tie paliek vienoti; lielākoties māca vienu un to pašu mācību. Dažādība ir pieņemama, bet vienības trūkums nebūtu atļaujams. Ja divas baznīcas nav vienisprātis par vienu un to pašu mācību, tad strīdi un dialogi par Vārdu radīsies. Modelis - ”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta” (Sal.pam.27:17) varētu būt derīgs visiem. Tomēr, ja tie nesakrīt par kalpošanas stilu un formu, tad vislabākais priekš viņiem ir palikt nošķirtiem. Bet galu galā šī nošķirtība nevairo Kristiešu pienākumu, kas tiem dots – mīlēt vienam otru (1.Jņ.4:11-12) un galu galā būt vienotiem Jēzū Kristū (Jņ.ev.17:21-22).
English
Kāpēc ir tik daudz Kristīgo konfesiju, denomināciju?
