Jautājums
Vai runāšana mēlēs liecina par Svētā Gara klātbūtni?
Atbilde
Apustuļu darbu grāmatā ir atrodami trīs panti, kur varam redzēt, ka runāšana mēlēs bija saistīta ar Svētā Gara saņemšanu – Ap.d.2:4, 10:44-46 un 19-6. Tomēr, lai arī kā, bet šie gadījumi ir vienīgie aprakstītie Bībelē, kur runāšana mēlēs ir dota kā pierādījums Svētā Gara saņemšanai. Visā pārējā Apustuļu grāmatā tūkstošiem cilvēku ticēja Jēzum un nekas nav teikts, ka tie būtu runājuši mēlēs (Ap.d.2:41, 8:5-25, 16:31-34, 21:20). Nekur visā Jaunajā Testamentā netiek mācīts, ka runāšana mēlēs ir vienīgā liecība par to, ka persona ir saņēmusi Svēto Garu. Faktiski, Jaunais Testaments māca gluži pretējo. Mums ir mācīts, ka katrs ticīgais Kristū ir saņēmis Svēto Garu (Rom.8:9; 1.Kor.12:13; Ef.1:13-14), bet ne katrs ticīgais var runāt mēlēs (1.Kor.12:29-31).
Tātad, kāpēc šajos trijos pantos (Ap.d.2:4, 10:44-46 un 19-6) runāšana mēlēs ir aprakstīta kā pierādījums Svētā Gara saņemšanai? Apustuļu darbu grāmatas 2.nodaļa runā par kristīšanu Svētajā Garā un tādējādi pilnvaru saņemšanu caur Viņu sludināt evaņģēliju. Apustuļiem tika dota spēja runāt svešās valodās (mēlēs), lai tie sludinātu patiesību cilvēkiem to dzimtajā valodā. Ap.d.gr.10 nodaļa atzīmē, ka apustulis Pēteris bija sūtīts sludināt evaņģēliju cilvēkiem, kas nebija ebreji, tātad pagāniem. Pēterim un citiem agrīnajiem Kristiešiem, esot ebrejiem, bija smags laiks pieņemt baznīcā ne – ebrejus. Bet Dievs ne – ebrejiem deva iespēju runāt mēlēs tā nodemonstrējot, ka tie ir saņēmuši to pašu Svēto Garu, ko apustuļi (Ap.d.10:47, 11:17).
Apustuļu d.gr.10:44-47 ir rakstīts: ”Viņi dzirdēja tos runājam mēlēs un slavējam Dievu. Tad Pēteris atbildēja: - vai gan šiem, kas saņēmuši Svēto Garu tāpat kā mēs, kāds var liegt ūdeni un tos nekristīt?” Vēlāk Pēteris atsaucas uz šo gadījumu kā pierādījumu tam, ka Dievs nepārprotami glābj arī pagānus (Ap.d.15:7-11).
Runāšana mēlēs nekur nav uzrādīta kā lieta, ko Kristiešiem vajadzētu sagaidīt kā kaut ko obligātu, kad tie saņem Jēzu Kristu kā Glābēju; brīdī, kad tiek kristīti Svētajā Garā. Faktiski, Jaunajā Testamentā ir doti tikai divi konkrēti pārvēršanās gadījumi, kas kontekstā ir aprakstīti kā runāšana mēlēs. Runāšana mēlēs bija brīnumaina dāvana, kurai tajā specifiskajā laikā bija specifisks, īpašs mērķis. Tas nekad nebija bijis un nav vienīgais pierādījums par Svētā Gara saņemšanu.
English
Vai runāšana mēlēs liecina par Svētā Gara klātbūtni?
