Jautājums
Vecais Testaments pret Jauno Testamentu – kādas ir atšķirības?
Atbilde
Vecajā Testamentā ir likti pamati mācībām un notikumiem, kas atrodami Jaunajā Testamentā. Bībele ir progresīva atklāsme. Ja izlaidīsiet pirmo daļu no jebkuras labas grāmatas un mēģināsiet saprast par ko iet runa, tad noteikti saskarsieties ar grūtībām saprast raksturus, sižetu un beigas. Tādā pašā veidā Jauno Testamentu varam izprast visā pilnībā tikai tad, ja ir skatīti visi raksturu apraksti, likumi, upurējošā sistēma, līgumi un apsolījumi no Vecā Testamenta laikiem; kā arī Vecā Testamenta notikumu piepildījums Jaunajā Testamentā.
Ja mums būtu tikai Jaunais Testaments, tad mums būtu tikai evaņģēlijs un mēs nezinātu kāpēc Ebreji tik ļoti gaidīja Mesiju (Kungu Glābēju). Bez Vecā Testamenta mēs nesaprastu kāpēc Mesijam bija jānāk (skat. Jesajas 53) un mēs nevarētu atpazīt Jēzu no Nācaretes kā Mesiju, par kuru ir dotas daudzas detalizētas, pravietiskas ziņas Vecajā Testamentā. Kā piem. (Mihas 5:2) Viņa nāves apstākļi (Ps.22 un it īpaši panti 1, 7-8, 14-18; Ps.69:21), Viņa augšāmcelšanās (Ps.16:10-11) un daudzas citas detaļas par Viņa kalpošanas darbu uz zemes (Jes.52:19, 9:2).
Bez Vecā Testamenta mēs nesaprastu Ebreju paradumus, kas Jaunajā Testamentā ir minēti tikai nedaudz un virspusēji. Mēs nesaprastu daudzās aplamības, ko Farizeji nodarīja pievienodami Dieva likumiem savas tradīcijas. Mēs nesaprastu kāpēc Jēzus bija tik sarūgtināts, kad Viņš izdzina cilvēkus no tempļa pagalma. Mēs nesaprastu arī to, ka varam izmantot to pašu gudrību, ko Kristus izmantoja atbildot Saviem daudzajiem ienaidniekiem.
Jaunā Testamenta evaņģēliji un Apustuļu darbi ir atzīmējuši daudzus pravietojumus, kas bija ierakstīti daudzus gadu simteņus atpakaļ Vecajā Testamentā un tika piepildīti Jaunajā. Jēzus piedzimšanas apstākļos, Viņa dzīvē, paveiktajos brīnumos, nāvē un atdzimšanā, kas ir aprakstīti evaņģēlijos mēs atrodam, ka tie visi ir Vecā Testamenta pravietojumu piepildījumi, kas ir saistīti un attiecas uz Mesijas pirmo atnākšanu. Šīs detaļas pasludina likumīgu to, par ko Jēzus pretendēja būt – apsolīto Kristu. Un pat Jaunā Testamenta pravietojumi (pārsvarā no kuriem ir atrodami Atkl.gr.) ir pamatoti uz agrākajiem pravietojumiem, kas atrodami Vecajā Testamentā. Jaunā Testamenta pravietojumi ir radniecīgi gadījumiem, kas iekļauj Kristus otro atnākšanu. Aptuveni, Atklāsmes grāmatas katri divi panti no trim ir balstīti uz Vecā Testamenta pantiem, vai radniecīgi ar tiem.
Arī tāpēc, ka Svēto Rakstu atklāsme ir progresīva, Jaunā Testamenta mācība izceļ gaismā tādas mācības, uz kurām Vecajā Testamentā ir dotas tikai netiešas norādes. Grāmata Ebrejiem apraksta to, ka Jēzus ir patiess augstais priesteris un to, ka Viņa upuris aizstāja visus iepriekšējos upurus, kas bija skaidri attēlojoši. Vecais Testaments deva likumus ar divām daļām: baušļus un svētību/ lāstu, kas nāk no paklausības vai no nepaklausības šīm komandām. Jaunajā Testamentā noskaidrojas, ka Dievs deva šīs komandas, lai cilvēce saprastu tās vajadzību pēc pestīšanas; tie nekad nebija paredzēti kā pestīšanas līdzekļi (Rom.3:19).
Vecais Testaments apraksta upurējošo sistēmu, ko Dievs deva kā pagaidu rīcību ar ko pārklāt izraēliešu grēkus. Jaunais Testaments noskaidro, ka šī sistēma netieši norādīja, deva mājienus par Kristu caur kuru vienīgo pestīšana ir atrodama (Ap.d.4:12; Ebr.10:4-10). Vecais Testaments paradīzi redzēja kā zaudētu, bet Jaunais Testaments rāda, kā paradīze var tikt atgūta caur otro Ādamu (Kristu) un nāk diena, ka tā būs pilnīgi atjaunota. Vecais Testaments paziņo, ka cilvēks ir nošķirts no Dieva caur grēku (1.Moz.gr.nodaļa 3), bet Jaunais Testaments paziņo, ka tagad cilvēks var atjaunot savas attiecības ar Dievu (vēstulē Romiešiem nodaļas 3:6). Vecais Testaments paredzēja Mesijas dzīvi. Evaņģēliji galvenokārt apraksta Mesijas dzīvi, bet vēstules interpretē jeb izskaidro Viņa dzīvi un kā mums būtu jāreaģē vai jāatbild uz to, ko Viņš darīja.
Bez Vecā Testamenta mēs nesaprastu Dieva apsolījumus, ko Viņš nākotnē piepildīs attiecībā uz ebreju tautu. Rezultātā tam, mēs pienācīgi nesaprastu to, ka posta periods ir septiņu gadu periods, kurā Viņš it īpaši strādās ar ebreju nāciju, kas noraidīja Viņa pirmo atnākšanu, bet kas noteikti Viņu saņems Viņa otrajā atnākšanā. Mēs nesaprastu arī to, kā Kristus nākotnes 1000 gadu valdīšana iederētos ar Viņa dotajiem solījumiem ebrejiem, vai kā ne ebreji iederas tajā. Kā arī mēs neredzētu un nesaprastu kā Bībele sasaista visas nenoteiktības un negludumus, kas nebija atklāts tās sākumā, atjaunojot paradīzi par kādu Dievs bija radījis šo zemi tās oriģinālā.
Kopsavilkumā, Vecais Testaments ir ielicis pamatus notikušajam un bija domāts, lai sagatavotu izraēliešus atnākošajam Mesijam, kurš upurētu Sevi par visas pasaules grēkiem (1.Jņ.2:2). Jaunais Testaments stāsta par Jēzus Kristus dzīvi un pēc tam lūkojoties atpakaļ uz Viņa paveikto izskaidro, kā mums vajadzētu reaģēt uz Viņa doto dāvanu, kas ir mūžīgā dzīve; un arī to, ka mums jādzīvo savas dzīves pateicībā par to, ko Viņš ir padarījis mūsu labā (Rom.12.nodaļa). Abi testamenti atklāj vienu un to pašu svēto, žēlīgo un taisnīgo Dievu, kam jānosoda grēks, bet kurš vēlas Sevi pietuvināt kritušajai, grēcīgajai cilvēku rasei caur piedošanu, kas ir iespējama un pieejama vienīgi caur Kristus kompensējošo upuri. Abos testamentos Dievs atklāj mums Sevi un to, kā mēs varam tuvoties Viņam caur Jēzu Kristu. Abos testamentos mēs atradīsim visu, kas mums vajadzīgs mūžīgai dzīvei un dievbijīgai dzīvošanai (2.Tim.3:15-17).
English
Vecais Testaments pret Jauno Testamentu – kādas ir atšķirības?
