Jautājums
Kāpēc Dievs mums ir devis četrus Evaņģēlijus?
Atbilde
Šeit ir daži iemesli kāpēc Dievs mums deva četrus Evaņģēlijus viena vietā.
1) lai sniegtu pilnīgāku priekšstatu par Jēzu Kristu. Visa Bībele ir Dieva iedvesta (2.Tim.3:16) un Viņš izmantoja cilvēkus ar dažādām kvalifikācijām, sagatavotības līmeņiem, izcelsmēm un raksturiem, lai izpildītu Savu mērķi. Katram no evaņģēlija autoriem ir atšķirīgs mērķis un evaņģēlija pasniegšanas metode; katrs no viņiem aprakstīja Jēzu Kristu kā personu un Viņa kalpošanas darbu no atšķirīgiem redzes viedokļiem.
Matejs rakstīja Ebreju auditorijai un viens no viņa mērķiem bija parādīt Jēzus radurakstus un kā Viņš piepildīja Vecā Testamenta pravietojumus. Kā arī to, ka Viņš bija ilgi gaidītais Mesija un tādējādi jātic Viņam. Matejs uzsver, ka Jēzus bija apsolītais Ķēniņš, ”Dāvida dēls,” kas mūžīgi sēdēs Izraēla tronī (Mt.ev.9:27; 21:9).
Marks, Barnabasa brālēns (Kol.4:10) bija aculiecinieks Jēzus Kristus darbībai; viņš bija arī apustuļa Pētera draugs. Marks rakstīja ne ebrejiem, tas ir pagāniem. Tāpēc savā aprakstā viņš neiekļāva lietas, kas bija svarīgas ebrejiem (radurakstus, strīdus ar ebreju līderiem par Viņa dienu, parastās norādes uz Veco Testamentu u.c.). Marks uzsvēra Kristu kā Kalpu - cietēju, kam bija jānāk nevis lai tiktu apkalpots, bet gan lai kalpotu un atdotu Savu dzīvi kā izpirkšanas maksu par citiem (Mk.ev.10:45).
Lūkass, ”mīļotais ārsts” (Kol.4:14), evaņģēlists un apustuļa Pāvila biedrs ir uzrakstījis gan evaņģēliju, gan Apustuļu darbus. Lūkass ir vienīgais ne ebrejs, Jaunā Testamenta pagānu autors. Jau ilgu laiku atpakaļ viņš tika uzskatīts kā uzcītīgs, kvalificēts vēsturnieks no to puses, kuri izmantoja viņa rakstus ģenealoģiskajām un vēsturiskajām studijām. Kā vēsturnieks viņš paziņoja, ka ir cieši apņēmies uzrakstīt akurāti un kārtīgi Kristus dzīves notikumus balstoties uz aculiecinieku ziņojumiem (Lk.ev.1:1-4). Tā kā viņš rakstīja īpaši Teofilam, pagānam (ne ebrejs) ar noteiktu cieņu un stāvokli, viņa evaņģēlijs bija domāts pagānu auditorijai ar mērķi pierādīt, ka Kristīgā ticība ir balstīta uz vēsturiski uzticamiem un pārbaudāmiem notikumiem. Lūkass bieži sauc Jēzu par ”Cilvēka Dēlu” tā uzsverot Viņa cilvēciskumu un viņš dalās ar notikumiem, kas nav atrodami citos evaņģēlijos.
Apustuļa Jāņa uzrakstītais evaņģēlijs ir īpatnējs un atšķirīgs no pārējiem trim evaņģēlijiem; tā saturs ir daudz vairāk teoloģiska rakstura attiecībā pret Jēzu un ticības nozīmi. Mateja, Marka un Lūkasa evaņģēliji ir saukti par ”sinoptiskajiem evaņģēlijiem” (konspektīviem) tāpēc, ka tiem ir līdzīgi stili un saturs, arī tāpēc, ka tie īsi konspektē Jēzus dzīvi. Jāņa evaņģēlijs nesākas ar Jēzus dzimšanu, bet gan Dieva Dēla raksturojumu un aktivitātēm pirms Viņš kļuva Cilvēks (Jņ.ev.1:14). Jāņa evaņģēlijs Jēzus dievišķību uzsver ar tādām frāzēm kā ”...un Vārds bija Dievs” (Jņ.ev.1:1), ”...pasaules Pestītājs” (Jņ.ev.4:42), ”Dieva Dēls” (lietots atkārtoti) un ”Mans Kungs un Mans Dievs” (Jņ.ev.20:28). Jāņa evaņģēlijā Jēzus apstiprina Savu dievišķību ar vairākiem ”Es Esmu” paziņojumiem. Visievērojamākais starp tiem ir atrodams Jņ.ev.8:58, kurā Viņš paziņo: ”...pirms Ābrahāms tapa, Es Esmu” (salīdziniet ar 2.Moz.gr.3:13-14). Jānis uzsver faktu par Jēzus cilvēciskumu ar vēlmi parādīt reliģiskajai sektai to dienu kļūdas un maldus; parādīt to gnostiskumu visiem, kas neticēja Jēzus cilvēcībai. Vārdu pa vārdam Jāņa evaņģēlijs izpauž savu nodomu un mērķi rakstītajam: ”Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, iegūtu dzīvību Viņa Vārdā” (Jņ.ev.20:30-31).
Tādējādi, pastāvot četriem atšķirīgiem, tomēr akurāti vienādiem aprakstiem par Kristu, ir atklāti dažādi aspekti par Viņa personību un kalpošanas darbu uz zemes. Katrs apraksts ir tapis kā gobelēns, kas saausts kopā no dažādu krāsu pavedieniem, lai radītu pilnīgāku priekšstatu par Cilvēku, kurš ir neaprakstāms. Lai arī pilnīgi un līdz galam mēs nekad nesapratīsim lietas par Jēzu Kristu (Jņ.ev.20:30), tomēr no šiem četriem evaņģēlijiem mēs varam uzzināt pietiekoši daudz, lai augsti novērtētu to, kas Viņš ir un ko Viņš ir darījis mūsu labā, lai mums būtu dzīve caur ticību Viņam.
2) Lai dotu iespēju objektīvi pārbaudīt rakstītā patiesumu. Jau no agrākajiem, senajiem laikiem Bībele paziņo, ka likumu tiesā spriedums pret personu nav izvedams balstoties tikai uz viena aculiecinieka liecību, bet gan ir jābūt kā minimumam diviem vai trijiem lieciniekiem (5.Moz.gr.19:15). Tātad, pastāvot dažādiem aprakstiem par Jēzus Kristus personību un kalpošanu uz zemes, tas dod iespēju novērtēt mums pieejamo informācijas precizitāti attiecībā pret Viņu.
Saimons Grēnlēfs (Simon Greenleaf), plaši pazīstams un vispāratzīts juridiskais speciālists jautājumos par to, kas dod drošu pierādījumu tiesai, izmeklēja un pārbaudīja četrus evaņģēlijus no juridiskā viedokļa. Viņš atzīmēja, ka aculiecinieku aprakstu veids, kas dots četros evaņģēlijos - apraksts, kas saskan, bet katram autoram izvēloties neievērot vai pievienot detaļas, kas atšķiras no citām – ir tipiski uzticams, neatkarīgs ziņu avots, kas būtu pieņemts tiesā kā spēcīgs pierādījums. Ja visi četri evaņģēliji saturētu vienu un to pašu informāciju ar tām pašām detaļām, rakstītām no viena un tā paša redzes punkta, tad tas norādītu uz slepenu norunu, citiem vārdiem sakot autori būtu sarunājuši savā starpā pirms tie sāka rakstīt ” pareizo stāstu” kārtībā, lai padarītu to ticamu. Atšķirības starp evaņģēlijiem, vai no pirmā redzes punkta šķietamās pretrunas, runā par to autoru patstāvību un neatkarību vienam no otra rakstīšanas laikā. Tātad, četru evaņģēliju viens no otra neatkarīgie apraksti saskan to dotajā informācijā, bet tie ir ar atšķirīgām perspektīvām, atšķirīgu izstāsta apjomu un notikumu aprakstu, kas norāda, ka evaņģēlijos sniegtā Kristus dzīve un kalpošana ir faktiska un ticama.
3) Apbalvot tos, kas ir centīgi meklētāji. Studējot katru evaņģēliju individuāli var iegūt ļoti daudz. Bet vēl vairāk var iegūt salīdzinot un pretstatot to atšķirīgo izklāstu īpašos notikumus Jēzus kalpošanas dzīvē. Piemēram, Mateja evaņģēlijā 14. nodaļā mēs varam lasīt aprakstu, kā Jēzus pabaroja 5000 lielu ļaužu grupu un to, kā Viņš gāja pa ūdens virsmu. Mt.ev.14:22 lasām: ” Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli.” Varētu rasties jautājums – kāpēc Viņš to darīja? Tam nav dots redzams iemesls Mateja evaņģēlija aprakstā. Bet salīdzinot to ar Mk.ev.6.nodaļu varam redzēt, ka mācekļi bija atgriezušies atpakaļ no ceļojuma, uz kuru Jēzus bija tos izsūtījis pa diviem, lai tie izdzītu dēmonus un ārstētu slimos ar tiem doto spēku un varu. Kad mācekļi atgriezās, tie ” iedomīgi,” aizmirstot, kas viņi patiesībā ir, sāka mācīt Jēzu (Mt.ev.14:15). Šādi, sūtot mācekļus vakarā pāri Galilejas jūrai Jēzus tiem atklāj divas lietas. Savā lielajā iedomībā un pašpaļāvībā uz sevi tie līdz pat rīta stundai cīnījās ar vēju un viļņiem (Mk.ev.6:48-50) līdz saprata, ka 1) tie neko nespēj veikt bez Dieva palīdzības, ar pašu spējām un spēkiem, kā arī to, ka 2) nekas nav neiespējams, ja sauc uz Viņa Vārdu ar paļāvību uz Viņa spēku un varu. Pastāv daudzi panti, kas satur līdzīgas ”pērles” un ir atrodami ar uzcītīgu Dieva Vārda studēšanu visiem, kas velta laiku, lai salīdzinātu Svētos Rakstus ar pašiem Svētajiem Rakstiem.
English
Kāpēc Dievs mums ir devis četrus Evaņģēlijus?
