Jautājums
Kas bija farizieši un saduķieši?
Atbilde
Evaņģēlijos saduķieši un farizieši ir minēti diezgan bieži, jo Jēzus bija nepārtrauktā konfliktā ar tiem abiem. Saduķieši un farizieši bija divas valdošās šķiras Izraēlā. Starp tiem abiem ir ne vien vairākas līdzības, bet arī svarīgas atšķirības.
Saduķieši: Jaunā Testamenta un Kristus ēras laikā saduķieši bija tā saucamie aristokrāti. Pārsvarā viņi bija pārtikuši un ieņēma tādas svarīgas pozīcijas kā galvenie priesteri, augstākie priesteri un viņi bija tie, kas galvenokārt turēja 70 vietas vadošajā konsīlijā, ko sauca par Sanhedriju. Viņi strādāja smagi, lai uzturētu mieru saskaņojot savas vēlmes ar Romu (Izraēla tajā laikā bija pakļauta Romai), un viņi, šķiet, rūpējās vairāk par politiku un mazāk par reliģiju. Tā kā viņi bija pakalpīgi piemērojušies Romai un pārtikusi augstākā klase, viņi nesaistījās ar parastiem cilvēkiem, un parastie cilvēki neturēja viņus augstā godā. Parastie ļaudis veidoja attiecības ar tiem, kuri piederēja pie fariziešu grupas. Saskaņā ar vēsturisko rakstu liecībām saduķiešiem piederēja lielākā daļa no Sanhedrina vietām, bet neskatoties uz to viņu vara bija niecīga un pārsvarā viņiem bija jāpiekrīt fariziešu lēmumiem tāpēc, ka parasto ļaužu masas bija fariziešu pusē.
Skatoties no reliģiskā viedokļa saduķieši bija vairāk konservatīvi vienā galvenajā doktrīnas jomā. Viņi uzskatīja, ka autoritāte ir tikai rakstītajam Dieva Vārdam, turpretim farizieši uzskatīja, ka mutvārdu tradīcijas ir līdzvērtīgas Dieva rakstītajam Vārdam. Saduķieši paturēja tikai rakstīto Dieva Vārdu un it īpaši Mozus grāmatas (piecas Mozus grāmatas). Lai arī šķiet, ka viņus vajadzētu slavēt par šo rīcību, tomēr pilnīgi noteikti ir tas, ka viņi nebija nevainojami savos mācību uzskatos. Sekojošais ir īss viņu ticības izklāsts, kas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem:
1. viņi bija ārkārtīgi neatkarīgi, pat tik lielā mērā, ka noraidīja Dieva līdzdalību ikdienas dzīvē.
2. viņi noraidīja atdzimšanu (Mt.ev.22:23; Mk.ev.12:18-27; Ap.d.23:8).
3. viņi noraidīja dzīvi pēc nāves; uzskatīja, ka dvēsele izgaist kopā ar ķermeni un tādējādi noraidīja to, ka pastāv sods vai atmaksa pēc nāves.
4. viņi noraidīja garīgās pasaules eksistenci, t.i. – eņģeļus un dēmonus (Ap.d.23:8).
Tā kā saduķieši par politiku rūpējās daudz vairāk nekā par reliģiju, Jēzum viņi nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Tomēr pienāca laiks, kad saduķieši sāka uztraukties, ka Jēzus varētu pievērst nevēlamu Romas uzmanību. Tas bija tas laiks, kad saduķieši un farizieši apvienojās ar domu – nogalināt Jēzu (Jņ.ev.11:48-50; Mk.ev.14:53; 15:1). Ap.d.4:1 un 5:17 saduķieši ir minēti kā tie, kas bija iesaistīti Jēkaba nāvē, ko ir aprakstījis vēsturnieks Josefs (arī Ap.d.12:1-2).
Saduķieši kā klase izzuda m.ē.70.gados. Saduķiešu klase varēja eksistēt tikai pateicoties saviem politiskajiem un priesteriskajiem sakariem. Bet, kad m.ē.70.gados Roma iznīcināja Jeruzalemi un Templi, tad arī saduķieši tika iznīcināti un izzuda kā pastāvoša klase.
Farizieši: salīdzinājumā ar saduķiešiem pārsvarā bija biznesmeņi jeb komersanti, tāpēc viņi bija lielākā saskarsmē ar vienkāršajiem ļaudīm. Lai arī tikai daži no viņiem piederēja priesteru kārtai un viņiem nepiederēja lielākais vietu skaits Sanhedrinā, tomēr farizieši bija kontrolē pār lēmumu pieņemšanu Sanhedrinā, jo viņiem piederēja vienkāršo ļaužu atbalsts.
Skatoties no reliģiskā viedokļa viņi pieņēma Svētos Rakstus kā iedvesmotu Dieva Vārdu. Kristus ministrijas sākuma laikā tas bija tas pats, kas mūsdienās ir Vecais Testaments. Bet arī mutiski nodotajām tradīcijām viņi piešķīra līdzvērtīgu autoritāti un savu pozīciju mēģināja aizstāvēt sakot, ka tas viss iet atpakaļ uz Mozus laikiem. Gadsimtu gaitā mutiski saņemtās tradīcijas viņi sāka pievienot Dieva teiktajam Vārdam, kas ir aizliegts (5.Moz.gr.4:2). Viņi centās stingri klausīt un pakļauties laikā gaitā radušajām tradīcijām savienojot tās ar Vecajā Testamentā teikto. Evaņģēliji ir pārpilni ar piemēriem, kā farizieši sekoja tradīcijām un uzskatīja tās par līdzvērtīgām Dieva Vārdam (Mt.ev.9:14; 15:1-9; 23:5; 23:16, 23, Mk.ev.7:1-23; Lk.ev.11:42). Tomēr viņi palika uzticīgi Dieva Vārdam attiecībā uz dažām citām svarīgām mācībām. Pretēji saduķiešiem viņi ticēja sekojošajam:
1. viņi ticēja, ka Dievs ir kontrolē pār visām lietām, tomēr neskatoties uz to lēmumus izveda individuāli sekojot līdzi personas dzīves gaitai.
2. viņi ticēja atdzimšanai pēc nāves (Ap.d.23:6).
3.viņi ticēja pēcnāves dzīvei un tam, ka visi saņems attiecīgu atmaksu vai sodu; atkarībā no tā, kas ir darīts šīs dzīves laikā.
4. viņi ticēja tam, ka eksistē eņģeļi un dēmoni (Ap.d.23:8).
Lai arī farizieši un saduķieši bija konkurenti, tomēr viņi spēja aizmirst par savām domstarpībām vienā gadījumā – Jēzus notiesāšanā. Viņi apvienojās, lai nogalinātu Jēzu (Mk.ev.14:53; 15:1, Jņ.ev.11:48-50).
Laikā pēc Jeruzalemes nopostīšanas, kad saduķieši izzuda kā klase, farizieši, kuri rūpējās par reliģiju daudz vairāk nekā par politiku, joprojām eksistēja. Būtībā, farizieši bija pret sacelšanos, kura beidzās ar Jeruzalemes nopostīšanas m.ē.70.gados. Kā arī viņi bija pirmie, kas vēlāk nodibināja mieru ar romiešiem. Farizieši ir atbildīgi arī par datu Mishnaga (Mishnag) kompilāciju (vākšanu un tml.), kas bija ļoti svarīgs dokuments ar atsaucēm uz jūdaisma turpinājumu pēc tempļa iznīcināšanas.
Abi, gan saduķieši, gan farizieši saņēma neskatāmus aizrādījumus no Jēzus. Iespējams, ka lielākā mācība, ko varam mācīties no šīm abām grupām ir nebūt tādi, kā šīs grupas. Atšķirībā no saduķiešiem mēs ticam visam Bībelē teiktajam, ieskaitot brīnumus un aizkapa dzīvi. Atšķirībā no fariziešiem mēs neuzskatām, ka tradīcijas ir līdzvērtīgas Dieva rakstītajam Vārdam. Un savās attiecībās ar Dievu mēs nepadarām Viņu mazāku ar legālajiem noteikumu sarakstiem un rituāliem.
English
Kas bija farizieši un saduķieši
