Jautājums
Kāpēc Jūdas nodeva Jēzu?
Atbilde
Lai arī neviens nav spējīgs atbildēt uz šo jautājumu, tomēr dažas lietas ir ļoti skaidras. Pirmkārt – lai arī Jūdas bija viens izvēlētajiem divpadsmit (Jņ.ev.6:64), tomēr visi raksti norāda uz faktu, ka viņš neticēja tam, ka Jēzus ir Dievs. Viņš neticēja pat tam, ka Jēzus bija Mesija (Jūdas sapratnē). Pretēji apustuļiem, kuri Jēzu sauca par ‘’Kungu,’’ Jūdas nekad nelietoja šo apzīmējumu, bet uzrunāja Jēzu kā ‘’skolotājs - Rabbi.’’ Tas norādīja uz to, ka Jūdas acīs Jēzus bija tikai skolotājs. Tajā pašā laikā pārējie apustuļi izrādīja un izteica dziļus ticības un lojalitātes apliecinājumus (Jņ.ev.6:68; 11:16). Jūdas nekad to nedarīja, viņš vienmēr palika kluss un neteica neko. Šis ticības trūkums Jēzum ir pamats visam turpmāk rakstītajam un jāapsver sevišķi rūpīgi. Tas ir tikpat patiess arī attiecībā uz mums mūsdienās. Ja mēs neatzīstam to, ka Jēzus bija iemiesojies Dievs; vienīgais, kas spēj nodrošināt grēku piedošanu un mūžīgo pestīšanu, kas nāk kopā ar to, tad esam pakļauti neskaitāmām citām problēmām, kas radušās no nepareiza viedokļa par Dievu.
Otrkārt – Jūdas ne vien neticēja Kristum, bet viņam arī nebija personīgu attiecību ar Jēzu. Kad sinoptiskie evaņģēliji uzskaita Divpadsmit apustuļus, viņi visi ir uzskatīti vienā un tajā pašā kārtībā ar nenozīmīgām atšķirībām (Mt.ev.10:2-4; Mk.ev.3:16-19; Lk.ev.6:14-16). Vispārējā kārtībā kādā viņi ir uzskaitīti, domājams, norāda uz apustuļu personīgajām attiecībām ar Jēzu. Par spīti visām variācijām Pēteris, brāļi Jānis un Jēkabs vienmēr ir uzskaitīti kā pirmie un tas ir tāpēc, ka viņiem bija vistuvākās attiecības ar Jēzu. Jūdas vienmēr ir norādīts kā pēdējais, kas netieši norāda to, ka viņam nebija tuvu attiecību ar Jēzu. Turklāt, vienīgie dokumentētie dialogi starp Jēzu un Jūdu ir - Jēzus apsauca Jūdu pēc tam, kad viņš izteica pārmetumu Marijai (Jņ.ev.12:1-8); Jūda teica, ka viņš nebūs nodevējs (Mt.ev.26:25); un Jēzus teiktais Jūdam jau nodošanas brīdī (Lk.ev.22:48).
Treškārt – kā varam redzēt no Jņ.ev.12:5-6 teiktajā, Jūdas bija pārņemts ar mantkārības kāri tik ļoti, ka kļuva neuzticīgs ne vien Jēzum, bet arī saviem biedriem apustuļiem – redzot lielos sekotāju pūļus un viņu ticību Jēzum Jūda cerēja uz materiālo labumu iegūšanu. Tas fakts, ka naudas lietas bija Jūdas pārraudzībā varētu norādīt viņa lielo interesi attiecībā uz finansēm (Jņ.ev.13:29).
Turklāt, tāpat kā lielākā daļa no tajā laikā dzīvojošajiem cilvēkiem arī Jūda ticēja, ka Mesija būs tas, kurš gāzīs Romas valdību un valdīs pār Izraēlas nāciju. Varētu būt bijis, ka Jūda sekoja Jēzum ar cerību gūt materiālo labumu no viņa sabiedrības kā jauna politiski valdošā spēka. Nav šaubu, ka viņš cerēja atrasties valdošās elites vidū pēc revolūcijas. Kad Jēzus paziņoja, ka Viņa plāns ir mirt, bet ne uzsākt revolūciju pret Romu, tad iespējams, ka Jūda domāja tāpat, kā pārējie farizieši – ja Jēzus nav tas, kurš gāzīs Romas valdību, tad Viņš nevar būt Mesiju, ko tie visi gaidīja.
Piedāvājam dažus Vecā Testamenta pantus, kuri norāda uz nodevību, vienu par otru specifiskāku. Divi no tiem ir: ‘’Pat mans labvēlis, uz kuru paļāvos, kas ēda manu maizi, nu ceļ pret mani papēdi? (Psalmi 41:10. Piepildījumu šim varam redzēt Mt.ev.26:14, 48:49). Arī,- ‘’Un es tiem teicu: ‘Ja jums šķiet, ka vajag, tad dodiet man algu, bet, ja ne, tad nedodiet!’ – un tie iesvēra man kā algu trīsdesmit šekeļus sudraba. Un Kungs man teica: met savu atalgojumu dārgumu krātuvē! – tad es ņēmu trīsdesmit šekeļus sudraba un iemetu Kunga nama dārgumu krātuvē’’ (Zah.11:12-13. Šo pravietojumu jau piepildītu skatiet Mt.ev.27:3-5). Šie Vecā Testamenta pravietojumi norāda uz to, ka Dievs zināja, ka Jūda būs nodevējs, tie norāda arī uz to, ka tas bija augstākās varas plānots līdzeklis vai veids, kā Jēzus tiks nogalināts.
Bet, ja Dievs zināja, ka Jūda būs nodevējs, tad vai Jūdam bija izvēle. Vai viņš ir atbildīgs par savu nodevības daļu? Daudziem nav viegli savienot cilvēka ‘’brīvo gribu’’ (kā daudzi cilvēki to saprot) ar Dieva priekšzināšanām par nākotni un lielā mērā tas ir caur mūsu ierobežoto pieredzi ejot caur laiku lineārā (tādā, kam ir tikai viena dimensija) veidā. Ja mēs redzam Dievu kā eksistējošu ārpus laika, kopš Viņš ir radījis visu pirms ‘’laika’’ sākuma, tad mēs varam saprast, ka katru laika mirkli Dievs redz kā tagad esošu. Mēs izjūtam laiku lineārā manierē – mēs redzam laiku taisnā līnijā un pakāpeniski kustamies no viena punkta uz otru atceroties pagātni, kuru jau esam pieredzējuši, bet neesam spējīgi redzēt nākotni, kurai tuvojamies. Tomēr Dievs, esot mūžīgais konstruktīvā laika Radītājs nav ‘’laikā,’’ bet gan ārpus tā. Ja domājam (attiecībās ar Dievu) par laiku kā apli, kurā Dievs ir centrs un tāpēc vienādi tuvu katram punktam un līnijai.
Jebkurā gadījumā Jūdam bija pilnas tiesības izdarīt izvēli – vismaz līdz tam brīdim, kad ‘’Sātans iegāja viņā’’ (Jņ.ev.13:27). Ar to mirkli Dieva paredzējums jeb priekšzināšanas (Jņ.ev.13:10, 18,21) vairs nevarēja nomainīt vai aizstāt Jūdas izvēli ar kaut ko citu. Drīzāk to, ko Jūda varēja izvēlēties Dievs redzēja kā pašreizējo novērojumu. Un Jēzus pavisam skaidri teica, ka Jūda bija atbildīgs par savu izvēli, un atbildīgs par savu izvēli būs tikai viņš pats. ‘’Patiesi es jums saku: viens no jums, kas ar mani ēd, mani nodos’’ (Mk.ev.14:18). Ievērojiet, ka Jūdas līdzdalību Jēzus apraksta kā nodevību. Un attiecībā uz šīs nodevības atbildību Jēzus teica: ‘’Bet vai! Tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Šim cilvēkam būtu bijis labāk nepiedzimt’’ (Mk.ev.14:21). Kā to varam redzēt Jņ.ev.13:26-27, Sātanam arī bija liela daļa saistībā ar Jūdas nodevību un viņš tāpat atbildēs par savu rīcību. Dievs savā gudrībā bija spējīgs (kā vienmēr) manipulēt pat Sātana sacelšanos un pagriezt to cilvēces labā. Sātans palīdzēja Dievam aizsūtīt Jēzu līdz krustam un pie krusta grēks un nāve tika sakauti. Tāpēc tagad Dieva nodrošinātā pestīšana ir pieejam pilnīgi visiem, kuri saņem Jēzu Kristu kā Pestītāju.
English
Kāpēc Jūdas nodeva Jēzu
