Jautājums
Ko saka Bībele par labklājības evaņģēliju?
Atbilde
Labklājības evaņģēlijā, zināmajā arī kā ”Ticības Vārds,” ticīgajam ir teikts, ka jāizmanto Dievs, pat ja Bībeliskā Kristietības patiesība ir gluži pretēja – Dievs izmanto ticīgo. Ticības Vārds jeb labklājības teoloģija Svēto Garu uzskata kā varu, kas jāizmanto, lai sasniegtu it visu, ko ticīgais vēlas. Bībele māca, ka Svētais Gars ir persona, kas ticīgajam dod spēku darīt Dieva gribu. Labklājības evaņģēlija kustība cieši līdzinās dažām no alkatīgajām, postošajām sektām, kuras bija iefiltrējušās agrajā baznīcā. Pāvils un citi apustuļi nepiekāpās, nesamierinājās ar viltus mācībām, kuras centās sludināt šādu ķecerību. Viņi to atpazina kā bīstamu mācību un mudināja Kristiešus no tās izvairīties.
Pāvils par šo ķecerību brīdināja Timoteju vēstulē 1.Tim.6:5, 9,11. Šo cilvēku ”samaitātie prāti” dievbijību pieņēma kā labumu iegūšanu un viņu vēlme kļūt bagātiem kļuva par slazdu, kas ”gāž cilvēkus postā un pazušanā.” (pants 9). Dzīšanās pēc bagātības ir bīstams ceļš un tāds, pret kuru Dievs ir brīdinājis: ”Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (pants 10). Ja bagātība būtu dievbijīgā mērķis, tad Jēzus noteikti būtu dzinies pēc tās. Bet Viņš to nedarīja. Tā vietā Viņam pat nebija kur galvu nolikt (Mt.ev.8:20) un mācīja Saviem mācekļiem to pašu. Jāatceras arī tas, ka par bagātībām bija uztraucies tikai viens māceklis – Jūdas.
Pāvils teica, ka alkatība ir tas pats, kas elku pielūgšana (Ef.5:5) un savā vēstulē efeziešiem norādīja, ka jāizvairās no visiem, kas sludina amoralitāti vai mantkārību (Ef.5:6-7). Labklājības mācība neļauj jeb kavē Dievu no darbošanās pēc Viņa Paša gribas, jo pieļauj domu, ka Dievs nav visa Kungs. Tas ir tāpēc, ka Viņš nevar darīt Savu gribu līdz mēs atļaujam Viņam. Ticība saskaņā ar Ticības Vārda mācību nav pakļāvīga Dievam; ticība ir uzskatīta kā formula ar kuras palīdzību var manipulēt ar garīgajiem likumiem tā, ka labklājības skolotāji tic, ka valda pār universu. Tā kā ”Ticības Vārds” ir ietverts, šī kustība māca, ka ticība ir atkarīga vairāk no tā, ko sakām, nekā kam ticam vai kādu ticību ietveram un turam savās sirdīs.
Ticības Vārda kustībā mīļākais termins ir ”pozitīvā grēksūdze.” Tas attiecas uz mācību, ka vārdiem pašiem par sevi ir vara. Ticības Vārda skolotāji māca, ka tas, ko sakāt, nosaka visu, kas ar cilvēku notiek. Cilvēka grēksūdze un it īpaši labumi, ko prasāt no Dieva jābūt nostādīti pozitīvā gaismā un nešaubīgi. Pēc tam jāpieprasa Dievam, lai Viņš atbild (it kā cilvēks varētu pieprasīt un pavēlēt Dievam). Tādējādi Dieva spējas svētīt ir atkarīgas no cilvēka ticības. Jēkabs savā vēstulē 4:13-16 skaidri norāda, ka tas viss ir pretrunā ar patieso Bībeles mācību: ”Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, - jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist. ” Kā mēs varam runāt kaut ko par nākotni, ja pat nezinām, kas ar mums notiks rītdien. Vai vispār būsim dzīvi?
Tā vietā, lai pārdzīvotu par bagātības svarīgumu, Bībele māca nedzīties tai pakaļ. Ticīgajiem, un it īpaši baznīcas (1.Tim.3:3) līderiem ir jābūt brīviem no naudas mīlēšanas (Ebr.13:5). Mīlestība uz naudu ved uz dažādām ļaunām lietām (1.Tim.6:10) Jēzus brīdināja: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības. Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas.” (Lk.ev.12:15). Spilgtā kontrastā ar Ticības Vārdu - iegūt daudz naudas un īpašumu šinī dzīvē - Jēzus teica: ”Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog.” (Mt.ev.6:19). Nesavienojamā pretruna starp labklājības mācību un mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēliju vislabāk ir sasummēta Paša Jēzus vārdos: ”Jūs nevarat kalpot abiem – Dievam un naudai” (Mt.ev.6:24).
English
Ko saka Bībele par labklājības evaņģēliju?
