Jautājums
Ko nozīmē lūgšana mēlēs (citā valodā)? Vai lūgšana mēlēs ir lūgšanas valoda starp ticīgo un Dievu?
Atbilde
Lai labāk saprastu teikto šinī rakstā, izlasiet mūsu rakstu par dāvanu, kas dota runāt mēlēs. Tur atradīsiet četrus galvenos pantus, kas doti kā liecība tam, ka cilvēki bija izteikuši lūgšanas svešās mēlēs: vēstulēs Rom.8:26; 1.Kor.14:4-17; Ef.6:18; un Jūdas vēstulē 20. pants. Vēstulē Ef.6:18 un Jūdas vēstulē 20.p. piemin tādu lietu kā ”lūgšanu uz Dievu Svētajā Garā.” Tātad, lūgšana mēlēs nav tas pats, kas lūgšana ”Svētajā Garā.” Tas nav pat salīdzināms ar to.
Pāvils vēstulē Rom.8:26 māca: ”Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām.” Divas galvenās norādes, kas dotas šajā pantā pavisam noteikti nesaka to, ka lūgšana mēlēs bija lūgšanas valoda. Pirmkārt vēstulē Rom.8:26 ir norādīts, ka tas ir Gars, kurš izdveš ”nopūtas,” bet ne ticīgais. Otrkārt, rakstītais norāda, ka Gara nopūtas nav ”izsakāmas vārdos.” Tātad būtībā runāšana mēlēs ir vienkārša vārdu izteikšana.
Lasot 1.vēstuli Kor.14:4-17 un it īpaši pantu 14 atrodam: ”Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu, mans gars lūdz, bet mans prāts ir neauglīgs.” Šis pants skaidri norāda uz ”lūgšanu mēlēs” (ne dzimtajā valodā). Ko tas nozīmē? Pirmkārt, konteksta studēšana ir ārkārtīgi svarīga. Tātad, 1.vēstules Kor.14.nodaļa galvenokārt norāda uz salīdzinājumu jeb kontrastu dotajai dāvanai runāt mēlēs ar pravietošanas dāvanu. Otrais un piektais pants saka skaidri, ka pravietošanas dāvanu Pāvils uzskata par daudz pārāku un augstāku nekā runāšanu mēlēs. Tajā pašā laikā Pāvils atzīst daudzvalodības vērtību un paziņo, ka viņš ir iepriecināts, ka var runāt daudz vairāk valodās, nekā jebkurš cits (pants 18).
Apustuļu darbu 2.nodaļa apraksta pirmos sastopamos gadījumus, kad tika dota dāvana runāt mēlēs. Tā saka ļoti skaidri un nepārprotami, ka apustuļi runāja uz cilvēkiem mēlēs (svešās), lai tie tos saprastu (Ap.d.2:6-8). Abos, gan Ap.d.2.nodaļā, gan 1.vēstulē Kor.14.nodaļā vārds glossa ir tulkots kā ”mēlēs,” kas nozīmē ”valoda.” Tas ir vārds, no kura mūsdienās ir aizgūts angļu vārds ”glossary.” Runāšana mēlēs bija spēja runāt valodā, ko runātājs nesaprata, bet bija spējīgs izplatīt evaņģēliju kādam, kas runāja tajā noteiktajā valodā. Korintas multikulturālajā reģionā runāšana valodās, šķiet, bija ļoti vērtīga un izcila dāvana. Korintas ticīgie bija spējīgi izplatīt evaņģēliju un Dieva Vārdu pateicoties šai dāvanai. Tomēr, pat šinī gadījumā Pāvils nepārprotami un skaidri uzstāja uz to, ka valodas jābūt interpretētas jeb ”iztulkotas” (1.Kor.14:13, 27). Korintas ticīgais varēja un drīkstēja runāt citās mēlēs sludinot Dieva patiesību kādam, kurš runāja tajā, specifiskajā valodā, bet pēc tam ticīgajam, kas to darīja, vai kādam citam ticīgajam no baznīcas bija uzlikts par pienākumu iztulkot teikto kārtībā, lai visa pārējā sapulce varētu to saprast.
Tātad, ko īsti nozīmē lūgšana mēlēs un kā tā atšķiras no runāšanas mēlēs? 1.vēstulē Kor.14:13-17 atrodam norādījumu, ka lūgšana mēlēs ir jābūt iztulkota. Rezultātā, šķiet, ka lūgšana mēlēs bija lūgšanas veltījums Dievam. Šī lūgšana varētu būt bijusi kā kalpošana kādam, kas runāja tajā valodā, bet arī tajā gadījumā to vajadzēja iztulkot, lai tā būtu saprotama un visi pārējie baznīcas locekļi būtu ar to pamācīti un pacilāti.
Šis izskaidrojums nesaskan ar to uzskatiem, kas saka, ka lūgšana mēlēs ir lūgšanu valoda. Šī alternatīvā izpratne var tikt apkopota sekojoši: lūgšana mēlēs ir personīgā lūgšanas valoda starp ticīgo un Dievu (1.Kor.13:1), kas tika lietota, lai celtu sevi (1.Kor.14:4). Tomēr šis izskaidrojums nav Bībelisks sekojošo iemeslu dēļ:
1) kā gan lūgšana mēlēs varēja būt privāta, ja bija vajadzība to pārtulkot (1.Kor.14:13-17)?
2) kā gan lūgšana mēlēs varētu būt bijusi sevis celšanai, ja Svētie Raksti saka, ka garīgās dāvanas ir dotas baznīcas celšanai, bet ne sevis (1.Kor.12:7)?
3) kā gan lūgšana mēlēs varēja būt bijusi privātās lūgšanas valodas dāvana, ja tā ir ”neticīgo zīme” (1.Kor.14:22)?
4) Bībele saka ļoti skaidri, ka ne katram var piederēt dāvana runāt mēlēs (1.Kor.12:11, 28:30). Kādā veidā tad runāšana mēlēs varētu būt kā dāvana sevis celšanai, ja ne katrs ticīgais var to iegūt? Vai mums visiem nevajadzētu justies pacilātiem?
Daži lūgšanu mēlēs saprot kā ”slepeno valodas kodu,” kas aizkavē vai neļauj Sātanam un viņa dēmoniem saprast mūsu lūgšanas tādējādi nedodot pārākumu pār mums. Šis izskaidrojums nav Bībelisks sekojošo iemeslu dēļ:
1) Jaunais Testaments nepārtraukti apgalvo, ka runāšana mēlēs ir vienkārši cilvēku valoda. Maz ticams, ka Sātans un viņa dēmoni nesaprot cilvēku valodas.
2) Bībele ir aprakstījusi neskaitāmas ticīgo lūgšanas, ko tie izsaka dzimtajā valodā un skaļā balsī bez jebkādām bažām, ka Sātans to varētu sadzirdēt. Ja Sātans un / vai viņa dēmoni saprot un dzird mūsu lūgšanas, viņiem nav ne vismazākās iespējas aizkavēt Dievu atbildēt uz mūsu lūgšanām saskaņā ar Viņa gribu. Mēs zinām, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas un šim faktam nav ne vismazākā sakara ar Sātanu un viņa dēmoniem, pat ja viņi saprot un dzird mūsu lūgšanas.
Ko lai saka šinī gadījumā par daudzajiem Kristiešiem, kuri ir lūgušies mēlēs un tāpēc jutušies personiski pacilāti?
Pirmkārt, ticība ir jābalsta uz Svētajiem Rakstiem, bet ne uz pieredzi. Mūsu pieredze ir jāizskata Svēto Rakstu gaismā, bet ne jātulko Svētie Raksti balstoties uz mūsu pieredzi.
Otrkārt, daudzi kulti un pasaules reliģijas ziņo par gadījumiem, kad notiek negaidītas runāšanas / lūgšanas mēlēs. Noteikti un droši, ka ne jau Svētais Gars ir devis šādu dāvanu neticīgajiem indivīdiem. Tātad, šķiet, ka dēmoni ir spējīgi viltot runāšanas mēlēs dāvanu. Šādiem gadījumiem vajadzētu būt par iemeslu, lai izskatītu un analizētu Svētos Rakstus vēl jo vairāk, un pēc tam salīdzinātu tos ar gūto pieredzi.
Treškārt, mēs zinām, ka runāšana mēlēs ir iegūstama mācoties. Caur citu cilvēku klausīšanos un vērošanu persona var iemācīties valodu, pat zemapziņā. Šis ir visiespējamākais un izskaidrojamākais veids lielākajā daļā no gadījumiem starp Kristiešiem, kuri runā / lūdz svešās mēlēs.
Ceturtkārt, sevis pacilātības sajūta ir dabiska. Pieredzot kaut ko jaunu, saistošu, emocionālu un / vai nošķirts no racionālās domāšanas cilvēka ķermenis sāk ražot adrenalīnu un endorfīnu.
Pavisam noteikti, ka lūgšana mēlēs ir tas gadījums, kam Kristieši ar mīlestību un respektu var vienoties nepiekrist. Lūgšana mēlēs nav tā lieta, kas nosaka pestīšanu. Lūgšana mēlēs nav tā lieta, kas nošķir nobriedušu ticīgo no nenobrieduša ticīgā. Kristieša dzīvē būtiskākais jautājums nav par lūgšanu mēlēs. Tātad, kaut arī mēs ticam, ka Bībeliskais izskaidrojums lūgšanai mēlēs novirza no idejas par privāto lūgšanu mēlēs kā sevis celšanu, mēs atzīstam, ka daudzi, kas praktiski pielieto šāda veida lūgšanu ir mūsu brāļi un māsas; un ir vērti, lai mēs tos mīlētu un respektētu.
English
Ko nozīmē lūgšana mēlēs (citā valodā)? Vai lūgšana mēlēs ir lūgšanas valoda starp ticīgo un Dievu?
