Jautājums
Kāds sakars ir lūgšanai ar gavēšanu?
Atbilde
Lai arī Bībelē nav īpaši minēts vai izskaidrots sakars starp lūgšanu un gavēšanu, tomēr vispārējs pavediens, kas savieno lūgšanu ar gavēšanu, šķiet ir klātesošs visos Bībelē aprakstītajos gadījumos. Vecajā Testamentā bieži atklājas tas, ka lūgšanai un gavēšanai ir saikne ar spiedošu vajadzību un atkarību, un/ vai ar pazemīgu bezpalīdzību ņemot vērā aktuālo vai prognozējamo postu. Sēru laikā, nožēlas vai dziļas garīgās vajadzības gadījumos Vecajā Testamentā aprakstītās lūgšanas parasti ir apvienotas ar gavēšanu.
Nehemijas grāmatas pirmajā nodaļā ir aprakstīts, ka Nehemija pēc dzirdētajām ziņām par Jeruzalemes izpostīšanu gavēja un lūdzās. Vairākas dienas, ko viņš pavadīja lūgšanās, bija raksturotas ar asarām, gavēšanu un grēku nožēlu. Viņš lūdzās pēc žēlastības savu cilvēku labā. Viņa rūpju un bažu izplūdums bija tik ļoti saspringts un spraigs, ka ”ņemt pārtraukumu,” lai ēstu, bija gandrīz neiedomājams. Posts, kas uzkrita Jeruzalemei skubināja arī Danielu ieņemt līdzīgu stāvokli: ”Es griezos tad pie Dieva Tā Kunga, vērsu pret Viņu savu vaigu, Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos” (Dan.9:3). Tāpat, kā to darīja Nehemija, arī Daniels gavēja un lūdzās uz Dievu pēc žēlastības savu cilvēku labā sakot: ”Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklausīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem” (p.5).
Vecajā Testamentā ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad starpnieka lūgšanas tiek apvienotas ar gavēšanu. Dāvids lūdzās un gavēja sava slimā bērna labā (2.Sam.gr.12:16) raudot Tā Kunga priekšā, un no sirds aizbilstot par viņu (panti 21:22). Estere pieprasīja Mordekai un ebrejiem gavēt viņas labā pirms gāja stāties sava vīra, ķēniņa priekšā (Estere 4:16). Tādējādi varam izsecināt, ka gavēšana un lūgšana ir cieši saistītas.
Jaunajā Testamentā arī ir aprakstīti gadījumi par lūgšanu un gavēšanu, bet tie nav savienoti ar nožēlu vai grēku izsūdzēšanu. Praviete Anna nekad ”nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanām” (Lk.ev.2:37). 84. gadu vecumā daļa no viņas kalpošanas Dievam bija lūgšanas un gavēšana gaidot uz apsolīto Izraēlas Glābēju. Arī Antiohas baznīca gavēšanu apvienoja ar kalpošanu, kad Svētais Gars uzrunāja tos par Saula un Barnabas pilnvarošanu darīt Tā Kunga darbu. Tajā brīdī viņi visi gavēja un lūdzās, uzlika rokas diviem vīriem un sūtīja tos prom. Tātad, no šiem piemēriem par gavēšanu un lūgšanu mēs redzam, ka gavēšana ir daļa no kalpošanas Tam Kungam meklējot Viņa žēlastību. Tomēr nekur nav norādīts, ka lūgšanas, kas apvienotas ar gavēšanu Dievs uzklausa vairāk. Drīzāk, lūgšana, kas papildināta ar gavēšana norāda uz to, ka cilvēki ir patiesi savās sirdīs un viņu tā brīža situācija ir patiesi kritiska.
Viens ir skaidrs: gavēšanas teoloģija ir prioritāšu teoloģija, kurā ticīgajiem ir dota iespēja izteikt sevi nedalītā, spraigā un pastiprinātā sevis veltīšanā Dievam; kā arī lai nostiprinātu savu garīgo dzīvi. Šī nodošanās būs izteikta ar atturēšanos (uz īsu laika periodu) no tādām normālām, labām lietām kā ēdiens un dzēriens, lai tādējādi izbaudītu netraucētu saskarsmi ar savu Tēvu. ”Jēzus asinīs mums ir droša pieeja svētnīcai” (Ebr.10:19) un tas ir tas, kas, ar gavēšanu vai bez gavēšanas ir daļa no tās bezgala ”labās” lietas, kas mums pieder Jēzū Kristū. Lūgšana vai gavēšana nedrīkstētu būt kā apgrūtinājums vai pienākums, bet gan svinības par godu Dieva labestībai un žēlastībai pret Viņa bērniem.
English
Kāds sakars ir lūgšanai ar gavēšanu?
