Jautājums
Uz kuru mums jālūdz- Tēvu, Dēlu vai Svēto Garu?
Atbilde
Visām mūsu lūgšanām jābūt adresētām Trīsvienīgajam Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Bībele māca, ka varam lūgties uz vienu no viņiem vai uz visiem trijiem, jo visi trīs ir viens Dievs. Uz Tēvu mēs lūdzamies tā, kā to darīja psalmisti, - ”Manu skaļo saucienu dzirdi, mans valdniek un mans Dievs! Jo es gribu Tevi pielūgt” (Ps.5:3). Uz Kungu Jēzu mēs lūdzamies kā uz Tēvu, jo viņi ir viens un tas pats. Lūgšana uz vienu no trīsvienības locekļiem ir tas pats, kas lūgšana adresēta visiem trijiem. Stefans spīdzināšanas laikā lūdzās uz Jēzu, lai Tas saņem viņa garu (Ap.d.7:59). Mums ir jālūdzas Kristus vārdā. Pāvils efeziešu ticīgos mudināja lūgties vienmēr un būt pateicīgiem par ”visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā” (Ef.5:20). Jēzus iedrošināja savus mācekļus sacīdams, ka it visu, ko tie lūgs Viņa Vārdā – saskaņā ar Viņa gribu - to tie saņems (Jņ.ev.15:16; 16:23). Līdzīgi arī mums ir teikts, lai lūdzamies uz Svēto Garu un Viņa spēkā. Gars palīdz mums lūgties pat tad, kad nezinām ko lūgt un kā lūgt (Rom.8:26; Jūdas 20). Iespējams, ka vieglāk saprast Trīsvienības lomu lūgšanas procesā ir šādi - mēs lūdzam Dievu Tēvu caur (vai Kristus Vārdā) Dēlu Kristu Svētā Gara spēkā. Visi trīs ir aktīvi līdzdalībnieki ticīgā lūgšanās.
Ļoti svarīgi ir zināt uz ko mums nevajadzētu lūgties. Dažas ne Kristīgās reliģijas iedrošina savus piekritējus lūgties uz dievu tempļiem, mirušiem radiniekiem, svētajiem un dažādiem gariem. Romas katoļi tiek mācīti lūgties uz Mariju un dažādiem citiem svētajiem. Šādas lūgšanas nav Bībeliski pamatotas un faktiski ir apvainojums Dievam, mūsu debesu Tēvam. Kārtībā, lai saprastu kāpēc šādas lūgšanas nav Bībeliski pamatotas, mums jāskatās uz lūgšanas dabu. Lūgšana sastāv no vairākiem elementiem un izvērtējot tikai divus no tiem – slavas došanu un pateicības došana – mēs skaidri redzam, ka lūgšana tās augstākajā pakāpē ir dievkalpošana, kalpošana Dievam. Slavinot un godinot Dievu mēs kalpojam Viņam un pielūdzam Viņu par to, kāds ir Viņa raksturs un to, ko Viņš dara mūsu dzīvēs. Piedāvājot Dievam savas pateicības lūgšanas mēs pielūdzam un kalpojam Viņa labestībai, žēlastībai un laipnajai mīlestībai pret mums. Pielūdzot un kalpojot mēs slavinām Dievu, vienīgo dzīvo Dievu, kas patiešām ir pelnījis visu pielūgsmi, kalpošanu un slavu. Ja lūdzam uz kādu vai kaut ko citu, kas nav Dievs, tad problēma ir tā, ka Dievs nekad nedalīs Sev piederošo un pienākošos slavu un godu ar kādu citu. Īstenībā, katra lūgšana uz kaut ko citu, bet ne Dievu, ir elku pielūgšana. ”Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem” (Jes.gr.42:8).
Citi lūgšanai piederošie elementi kā, piemēram, nožēlošana, atzīšanās grēkos un lūgumi arī ir kalpošanas formas. Mēs nožēlojam, jo zinām, ka Dievs ir piedodošs un mīlošs Dievs, un ka Viņš ir nodrošinājis piedošanu caur Sava Dēla upuri pie krusta. Mēs izsūdzam Viņam savus grēkus, jo zinām, ka ”ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1.Jņ.1:9). Tāpēc, mēs pielūdzam Viņu par to un kalpojam Viņam. Mēs nākam pie Viņa ar saviem jautājumiem un lūgumiem, mēs darbojamiem kā starpnieki, jo zinām, ka Dievs mūs mīl un dzird. Tāpēc mēs pielūdzam Dievu par Viņa nebeidzamo žēlastību un laipnību un par Viņa vēlmi dzirdēt mūs vienmēr un atbildēt mums. Apsverot šo visu var viegli saskatīt, ka lūgšana uz kaut ko citu, vai kādu citu, nevis mūsu Trīsvienīgo Dievu ir neiedomājama, jo lūgšana ir kalpošanas forma. Pielūgsme un kalpošana ir paredzēta tikai Dievam un Viņam vienīgajam. Tātad, ko mums jālūdz? Atbilde ir - tikai un vienīgi Dievu. Lūgšanas, kas sūtītas Dievam, Viņam vienīgajam, ir daudz vairāk svarīgs jautājums, nekā - kurai no Trīsvienības personām jāadresē mūsu lūgšanas.
English
Uz kuru mums jālūdz- Tēvu, Dēlu vai Svēto Garu?
