Jautājums
Kas ir morālais relatīvisms?
Atbilde
Morālo relatīvismu ir vieglāk saprast, ja to salīdzina ar morālo absolūtismu. Absolūtisms paziņo, ka morāle paļaujas uz universāliem principiem (dabas likumi, sirdsapziņa). Kristīgie absolūtisma piekritēji tic, ka Dievs ir galējais avots cilvēku vispārīgajai moralitātei (tikumiskai uzvedībai) un tāpēc tā ir nemainīga, tāda pati kāds ir Viņš. Morālais relatīvisms apgalvo, ka moralitāte nav balstīta un nekādiem absolūtajiem standartiem. Bet gan drīzāk ētiskā ”patiesība” ir atkarīga no situācijas, kultūras, kāda sajūtām utt.
Par morālā relatīvisma argumentiem varētu runāt daudz, jo tie skaidri demonstrē to apšaubāmo un nedrošo dabu. Pirmkārt, lai arī daudzi no argumentiem, kurus pielieto mēģinājumos atbalstīt relatīvismu pirmajā acumirklī var likties labi, tomēr pastāv loģiskas pretrunas, kas raksturīgas visiem šiem argumentiem, jo tie visi ierosina ”pareizo” morālo shēmu, kurai mums visiem it kā vajadzētu sekot. Bet šis pats par sevi ir absolūtisms. Otrkārt – pat tā saucamie relatīvisma piekritēji paši noraida relatīvismu vairumā no gadījumiem. Viņi nevar pateikt, ka slepkava vai izvarotājs ir brīvi no soda tik ilgi, cik vien ilgi viņi nepārkāpj savus standartus.
Relatīvisma piekritēji strīdas, ka atšķirīgu kultūru atšķirīgās vērtības rāda uz to, ka dažādiem cilvēkiem morāle ir relatīva. Bet šis arguments ievieš mulsumu personas rīcībās (ko tie dara) savienībā ar absolūtajiem standartiem (vai tas viņiem būtu jādara). Ja kāda kultūra noteiktu, kas ir labs un ļauns, tad kā gan mēs būtu varējuši tiesāt nacismu? Galu galā viņi tikai un vienīgi sekoja viņu pašu kultūras morālei. Tikai tad, ja slepkavība ir atzīta vispārēji kā nepareiza un slikta, tad arī nacisms var tikt atzīts kā nepareizs un slikts. Fakts, ka viņiem bija savas ”morāles normas” to nemaina. Bez tam, lai arī daudzi cilvēki praktizē atšķirīgas morāles prakses, tomēr viņiem visiem ir kopēja morāle. Piemēram, abortu atbalstītāji un abortu pretinieki vienprātīgi uzskata, ka slepkavība ir nosodāma un nav pieļaujama, bet viņi nav vienisprātis par to, ka aborts ir slepkavība. Tātad, pat šinī gadījumā absolūti universālā morāle ir parādīta kā patiesa.
Daži saka, ka apstākļu maiņa maina morāli – dažādās situācijās dažādas rīcības tiek pieļautas, kas citās situācijās būtu nosodītas. Bet pastāv trīs lietas ar kuru palīdzību mums vajadzētu tiesāt rīcību: situācija, rīcība un nodoms. Piemēram, mēs varam pārliecināt kādu izdarīt slepkavību (nodoms) pat, ja tai personai tas neizdodas (rīcība). Tādējādi situācija ir daļa no morālās izvēles, jo viņi noteica kontekstu izvēloties specifisku morālo rīcību (universālā principa pielietojumu).
Galvenais arguments uz ko relatīvisma piekritēji aicina ir tolerance jeb iecietība. Viņi ir pārliecināti, ka uzspiest kādam savu uzskatu par morāli ir nepareizi un netoleranti; relatīvisms izturas ar toleranci (iecietību) pret visiem viedokļiem. Tomēr tie ir maldi. Vispirms – pret ļaunumu nekad nav jāizturas iecietīgi. Vai mums vajadzētu būt iecietīgiem pret izvarotāja viedokli, ka sievietes ir gandarījuma un prieka objekts, kurš jāizmanto? Otrkārt – relatīvisms sakauj pats sevi, jo nav tolerants, iecietīgs pret neiecietību vai absolūtismu. Treškārt – relatīvisms nespēj atbildēt uz jautājumu – kāpēc visiem vajadzētu būt pilnīgi tolerantiem, iecietīgiem pret it visu? Pats fakts, ka mums vajadzētu izturēties pret cilvēkiem ar iecietību (pat, ja nepiekrītam viņu viedoklim), ir balstīts uz absolūto morāles likumu, kurš saka, lai izturamies pret cilvēkiem godīgi un labi – bet šis atkal ir absolūtisms! Būtībā, bez universālā morāles principa nav iespējama labestība.
Visi cilvēki ir piedzimuši ar sirdsapziņu un mēs visi, instinktīvi zinām, kad esam saskārušies ar kaut ko nepareizu, vai paši izdarījuši kādam kaut ko sliktu. Turklāt mēs rīkojamies ar vēlmi sagaidīt, lai citi arī atzīst savu kļūdu. Pat bērni atpazīst starpību starp ”labo” un ”slikto.” Tā ir pārāk slikta filozofija un nav spējīga mūs pārliecināt, ka kļūdāmies un, ka morālais relatīvisms ir pareizs.
English
Kas ir morālais relatīvisms?
