Jautājums
Ja ir tik daudz reliģiju, tad kā mēs varam zināt, kura no tām ir pareizā?
Atbilde
Nav ne mazāko šaubu, ka tik daudzo, atšķirīgo pasaules reliģiju lielā skaita dēļ ir grūti saprast, kura no tām ir pareiza. Pirmkārt, aplūkosim dažas domas par šo jautājumu kopumā un pēc tam paskatīsimies, kā varam pietuvoties tematam tādā veidā, kas parādīs īsto slēdzienu par Dievu. Atšķirīgo atbilžu izaicinājums attiecībā uz šo svarīgo tematu nav unikāls attiecībā uz reliģijas tēmu. Piemēram, ja 100 studentiem liksim atrisināt sarežģītu problēmu, tad visticamāk, ka daudzu atrisinājums nebūs pareizs. Bet, vai tas nozīmē, ka pareizā atbilde neeksistē? Nepavisam! Tiem, kuri atrisinājuši nepareizi, vienkārši jāparāda viņu kļūdas un pareizā tehnika kā jautājumu atrisināt pareizi.
Kā mēs varam atrast patiesību par Dievu? Pielietojot sistemātisku metodiku, kas radīta, lai varētu nošķirt patiesību no kļūdas izmantojot vairākus taisnības pārbaudes testus ar gala rezultātu, kas noteikts kā pareizais pieņēmums. Vai varat iedomāties gala rezultātu, ja zinātnieks nonāktu pie tā vienkārši ieejot laboratorijā un sajauktu šķīdumus bez jebkādas saskaņas un iemesla? Vai arī, ja ārsts sāktu ārstēt pacientu bez jebkādiem medicīniskajiem izmeklējumiem cerībā, ka tas liks viņam justies veseliem? Ne zinātnieks, ne ārsts nepielietos šādu praksi. Viņi abi pielietos sistemātiskas metodes, kas ir metodiskas, loģiskas un pierādītas kā tādas, kas dod atdevi un rada pareizo gala rezultātu.
Tādā gadījumā, kāpēc teoloģija - Dieva Vārda studēšana - varētu būt kaut kādā veidā atšķirīgāka? Kāpēc jātic, ka patiesību var iegūt nejaušības un nedisciplinētības ceļā, un joprojām sasniegt augstas ticamības gala rezultātu? Nelaimīgākā kārtā ļoti daudzi pieiet šim jautājumam tieši šādā veidā un tas ir viens no iemesliem tik daudzu reliģiju eksistencei. Pēc visa iepriekš minētā atgriezīsimies pie jautājuma – kā nonākt pie patiesā secinājuma par Dievu un kas Viņš ir. Kāda sistemātiska pieeja būtu jāpielieto? Pirmkārt, ir jāizveido struktūra, lai spētu pārbaudīt dažādas patiesības. Pēc tam ir vajadzīgs plāns, kuram jāseko kārtībā, lai nonāktu pie pareizā secinājuma. Šeit ir labs struktūras piemērs:
1. Loģisks sistemātiskums – ticības sistēmas prasībām ir jābūt loģiski saistītām vienai ar otru un tās nekādā gadījumā nedrīkst būt pretrunā viena ar otru. Kā piemērs tam varētu būt budistu mērķis atbrīvoties no jebkādām vēlmēm. Tomēr, pirms atbrīvošanās no visām vēlmēm ir jāvēlas sajust vēlmi atbrīvoties no vēlmēm. Šis princips ir absolūti neloģisks un pretrunīgs.
2. Empīriska, uz pieredzi pamatota atbilstība – vai pastāv liecība, kas atbalsta ticības sistēmu (racionāla, ārpus pierādījumiem utt.)? Dabiski, ka vēlme redzēt pierādījumus par svarīgām prasībām, kuri veidoti tā, ka apgalvojums ir pārbaudāms - ir laba un pareiza. Piemēram, mormoņi māca, ka Jēzus dzīvoja Ziemeļamerikā. Tomēr, nepastāv neviens pierādījums, kurš pierādītu šo domu. Nav ne arheoloģiska, ne arī kāda cita pierādījuma attiecībā uz šo apgalvojumu.
3. Eksistenciālā piederība – ticības sistēmai jāsaskan ar tādu realitāti, kādu mēs to zinām un tai jārada jēgpilna atšķirība tās piekritēju dzīvē. Deisms ir centies pierādīt, ka Dievs vienkārši radīja zemi, kas griežas universā un savstarpēji neiedarbojas ar tiem, kas dzīvo uz šīs zemes. Kā gan šāda ticība var ietekmēt personu ikdienas dzīvē? Īsi runājot – nekādi.
Iepriekš minētās struktūras pielietošana attiecībā uz reliģijas tematiku virzīs uz pareizo slēdzienu par Dievu un atbildēs uz četriem lielākajiem jautājumiem:
1. Izcelsme – kā mēs esam radušies?
2. Ētika – Kā mums vajadzētu dzīvot?
3. Jēga – kāda ir dzīves jēga?
4. Liktenis – kāds ir cilvēces kurss?
Bet, kā lai uzsāk pielietot šo struktūru Dieva meklējumos? Viena no labākajām taktikām ir soli pa solim pietuvoties jautājumam/atbildei. Iespējamo jautājumu sašaurināšana rada sekojošo:
1. Vai eksistē absolūtā patiesība?
2. Vai saprāts un reliģija kombinējas?
3. Vai Dievs eksistē?
4. Kā Dievs var tikt atklāts?
5. Vai Jēzus ir Dievs?
6. Vai Dievs rūpējas par mani?
Pirmkārt, mums jāzina, ka absolūtā patiesība eksistē. Ja tā neeksistē, tad mēs nevaram būt droši par neko (garīgs vai nē) un kļūstam par agnostiķiem (tāds, kas noliedz objektīvu pasaules izzināmību). Mēs nevaram būt droši par to, ka zinām vismaz kaut ko vai arī kļūstam par plurālistiem, kuri pieņem ikkatru pozīciju, jo nav droši kas ir pareizs un labs (ja vispār ir).
Absolūtā patiesība ir definēta kā tāda, kas saskan ar patieso realitāti, atbilst savam objektam rādot to tādu, kāds tas ir. Daži saka, ka nav tādas lietas kā absolūtā patiesība, bet šādas pozīcijas ieņemšana noved pie pašiznīcināšanās. Piemēram, ja relatīvisms saka, ka ”visa patiesība ir relatīva,” tad uzreiz rodas jautājums – vai šis paziņojums ir absolūti patiess? Ja tā, tad absolūtā patiesība eksistē; ja nē, tad kāpēc šis jautājums būtu vispār jāapsver? Postmodernisms apgalvo, ka nav absolūtas patiesības, tomēr tajā pašā laikā tas saka, ka postmodernisms ir patiess. Galu galā absolūtās patiesības eksistence top nenoliedzama, tā tikai jāatrod.
Turklāt, absolūtā patiesība ir dabiski šaura un izslēdz pretstatu. Divi plus divi ir četri un nepastāv cits risinājums. Šis jautājums kļūst kritisks, kad tiek salīdzinātas dažādas reliģijas un pasaules uzskati. Ja kādas ticības sistēmas komponenti ir pierādīti kā patiesi, tad katra konkurējošās ticības sistēma ar pretējiem uzskatiem ir jāatzīst kā nepatiesa. Mums jāpatur prātā arī tas, ka absolūtā patiesība nav ietekmējama ar patiesu sirsnīgumu un vēlmi. Nav svarīgi, cik sirsnīgi un patiesi kāds var apgalvot melus, tie joprojām ir un paliek meli. Un nekas uz šīs pasaules nevar padarīt melus par taisnību.
Atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka absolūtā patiesība eksistē. Šajā gadījumā agnosticisms, postmodernisms, relatīvisms un skepticisms ir nepatiesas, melīgas pozīcijas.
Šis virza mūs uz nākošo jautājumu - vai pamatojums/ loģika var tikt izmantoti jautājumā par reliģiju. Daži apgalvos, ka tas nav iespējams. Bet – vai tiešām? Patiesība ir tāda, ka loģika ir dzīva izmeklējot jebkuru garīgo prasību, jo tā palīdz saprast kāpēc dažas no prasībām vajadzētu izslēgt, bet citas iekļaut. Loģika ir absolūti kritiska, nepieciešama plurālisma nojaukšanā, kas saka, ka visas pretenzijas par patiesību ir vienādas un ticamas, spēkā esošas pat tad, ja tās ir pretrunā viena ar otru.
Piemēram, Islāms un Jūdaisms pretendē uz to, ka Jēzus nav Dievs, turpretim Kristietība apgalvo, ka Viņš ir Dievs. Viens no galvenajiem loģikas likumiem ir likums, kurā ir izslēgta jebkura pretruna un tas saka, ka nav iespējams pastāvēt ”A” un ”ne A” vienā un tajā pašā laikā un nozīmē. Pielietojot šo likumu attiecībā uz Jūdaisma, Islāma un Kristietības pretenzijām atrodam, ka viens no šiem ir patiess un cits nē. Jēzus nevar būt reizē Dievs un nedievs. Ja pielietota pareizi, loģika ir spēcīgs, pārliecinošs ierocis pret plurālismu, kas demonstrē, ka pretējas viena otru izslēdzošas patiesības nevar būt patiesas abas. Patiesa var būt tikai viena no tām. Šī sapratne apgāž: ”kas labs priekš tevis, nevar būt labs priekš manis” priekšstatu.
Visā tās būtībā loģika izkliedē tādu plurālistu lietoto līdzību kā ”visi ceļi ved uz kalna virsotni.” Loģika skaidri parāda, ka katrai ticības sistēmai ir pašu radīts pazīmju komplekts, kas beigās norāda uz radikāli atšķirīgiem stāvokļiem. Loģika rāda, ka pienācīga, pareiza garīgās patiesības ilustrācijas meklēšana ir pat vairāk nekā mulsinošs labirints – viens ceļš ved uz patiesību, kamēr cits noved strupceļā. Visām zināmajām ticībām var būt kāda neliela līdzība, bet tās visas atšķiras svarīgākajās mācībās.
Secinājumā - ir iespējams pielietot spriešanu un loģiku attiecībā uz reliģijas jautājumiem. Ņemot to vērā, plurālisms tiek izslēgts tāpēc, ka tas ir neloģisks un pilns ar pretrunām; nav iespējams ticēt tam, ka pilnīgi pretējas, viena otru izslēdzošas patiesības var būt patiesas abas.
Nākošais ir lielais jautājums: vai Dievs eksistē? Ateisti un naturālisti (tie, kuri nepieņem neko ārpus šīs fiziskās pasaules un universa) saka, ka ”nē.” Lai arī attiecībā uz Dieva eksistenci gadsimtu gaitā ir sarakstīti veseli sējumi un veiktas neskaitāmas, niknas debates, tomēr uz šo jautājumu atbildēt ir viegli. Lai risinātu šo jautājumu ar pienācīgu, pilnu uzmanību, vispirms ir jājautā: Kāpēc mums ir vismaz kaut kas drīzāk, nekā nav nekā? Citiem vārdiem sakot – kā mēs un viss mums apkārt ir radies? Diskusija par Dievu var tikt pasniegta ļoti vienkāršā veidā:
Kaut kas eksistē.
Mēs nesaņemam neko no nekā.
Tāpēc, loģiskā kārtā nepieciešamā un mūžīgā Būtne eksistē.
Jūs nevarat noliegt savu eksistenci, jo jums vispirms ir jāeksistē, lai spētu noliegt savu eksistenci (kas ir pašiznīcināšanās); tātad pirmā, augstāk minētā premisa (spriedums, no kura izsecināts slēdziena gala spriedums) ir patiesa. Neviens netic, ka ir iespējams saņemt kaut ko no nekā (t.i., ka ”nekas” ir radījis universu) tātad, arī otrā premisa ir patiesa. Tādēļ arī trešajai premisai ir jābūt pareizai – mūžīgā Būtne ir atbildīga par visu kam jāeksistē.
Šī ir pozīcija, kuru nedomājošie ateisti noliedz. Viņi vienkārši paziņo, ka pats universs ir mūžīgā būtne. Tomēr, problēma ar šo viedokli ir tāda, ka visi zinātniskie pierādījumi norāda uz faktiem, ka universam ir sākums (lielais sprādziens). Un visam, kas ir sācies ir jābūt arī cēlonim; tāpēc, universam bija cēlonis un tas nav mūžīgs. Sakarā ar to, ka ir tikai divi mūžības avoti – mūžīgais universs (zinātniski pierādīts kā kļūdains pieņēmums) un mūžīgais Radītājs – tad vienīgais loģiskais slēdziens ir tāds, ka Dievs eksistē. Atbildot uz jautājumu par Dieva eksistenci apstiprinoši, loģiskā kārtā, ateisms tiek izslēgts kā nederīga ticības sistēma.
Šis slēdziens vēl neatbild neko par to, kāda veida Dievs eksistē, bet diezgan pārsteidzošā veidā tas aizslauka vienu lietu – tas izslēdz visas panteistiskās reliģijas. Viss panteistiskais (reliģiski filozofiska mācība, kas Dievu identificē ar dabu un kas dabu, pasauli uzskata par Dieva iemiesojumu) pasaules uzskats saka, ka universs jeb kosmoss ir Dievs un ir mūžīgs. Un šis apgalvojums ir kļūdains. Tātad, Hinduisms, Budisms, Džainisms un visas citas panteistiskās reliģijas ir izslēgtas kā absolūti nederīgas, maldīgas ticību sistēmas.
Tālāk, mēs atrodam interesantas lietas par Dievu, kas ir radījis visu universu. Viņš ir:
● Pēc Savas dabas supernaturāls, pārdabisks (jo Viņš eksistē ārpus Sava radītā)
● neiedomājami, satriecoši spēcīgs un varens (Viņš radīja it visu, ko zinām)
● Mūžīgs (Viņš eksistē ārpus laika un telpas Pats par sevi)
● Visuresošs (Viņš radīja telpu un nav ierobežots tanī)
● Mūžīgs un nemainīgs (Viņš radīja laiku)
● Nemateriāls (Viņš pārsniedz, pārspēj telpu)
● Personība (ne personisks nevar radīt personību, individuālu)
● Nenovēršams un nepieciešams (jo absolūti viss ir atkarīgs no Viņa)
● Bezgalīgs un viens (nav iespējams un nepastāv divas mūžības)
● Daudzveidīgs, tomēr neskatoties uz to ir vienots (tāpat kā daba izrāda daudzveidību)
● Inteliģents (ārkārtīgi, jo ir radījis visu)
● Mērķtiecīgs (Visu ir radījis ar iepriekšēju nodomu)
● Morāls (nav morāles likuma, kas eksistē bez tās devēja)
● Gādīgs un rūpīgs (savādāk morālie likumi nebūtu doti)
Šī Būtne izrāda rakstura īpašības, kuras ļoti līdzīgas starp Jūdaisma, Islāma, un Kristiešu Dieva rakstura īpašībām, un ļoti interesanti ir tas, ka šī ir vienīgā ticības būtība, kura palikusi pēc ateisma un panteisma izslēgšanas. Ievērojiet, ka viens no dzīves lielākajiem jautājumiem (no kurienes nākam) ir atbildēts: mēs zinām kā esam radušies.
Šis virza uz nākošo jautājumu: vai ir iespējams zināt Dievu? Tagad vajadzība pēc reliģijas ir aizstāta ar kaut ko daudz vairāk svarīgāku – vajadzību pēc atklāsmes. Ja cilvēcei ir vajadzība zināt šo Dievu, tad Dievam ir jāatklāj Sevi Savai radībai. Jūdaisms, Islāms un Kristietība – visas šīs ticības pretendē uz to, ka viņiem ir grāmata, kas ir Dieva atklāsme cilvēkiem, bet jautājums ir – kura no šīm grāmatām ir pareizā (ja ir)? Nepievēršot uzmanību sīkām atšķirībām divas galvenās jomas ir jāapspriež. 1) Bībeles Jaunais Testaments. 2) Jēzus Kristus personība. Abi - gan Islāms, gan Jūdaisms pretendē uz to, ka Bībeles Jaunais Testaments nav patiess ar savu ziņu un abas šīs reliģijas noraida arī to, ka Jēzus ir iemiesojies Dievs. Kristieši saka, ka abi šie apgalvojumi ir patiesi.
Uz visas šīs planētas nepastāv ticība, kas varētu mēroties ar Kristietībai piederošiem, visiem pieejamajiem liecību kalniem. Sākot ar daudzsējumu senajiem rakstiem, līdz pat agrajos laikos aculiecinieku uzrakstītajiem dokumentiem (daži tikai 15. gadus pēc Kristus nāves); līdz pat dažāda veida ziņojumiem, kurus sniedza 27. Jaunā Testamenta deviņi autori; līdz pat arheoloģiskajiem pierādījumiem, – neviens no tiem nav bijis pretrunā ne ar vienu vārdu, kas ierakstīts Jaunajā Testamentā; līdz pat realitātei, kas pierāda, ka apustuļi labāk devās nāvē nekā noliedza, ka ir redzējuši Jēzu darbojamies un to, ka Viņš tika uzcelts no nāves. Kristietība var aizstāvēt un pierādīt savu ticību, jo ir nodrošināta ar pierādījumiem daudz vairāk nekā vispār būtu nepieciešams. Jāatzīst, ka Jaunā Testamenta vēsturiskais autentiskums – ticamu ziņojumu atstāstījums tieši tā, kā tas bija noticis – ir vienīgais pareizais secinājums sasniegt uzreiz visus izmeklētos pierādījumus.
Runājot par Jēzu daži var brīnīties un uzskatīt, ka Viņa apgalvojums būt Dievam miesā ir dīvains. Paša Jēzus teiktie Vārdi (piem. ”Pirms Ābrahams bija ES ESMU”), Viņa darbība (piem. grēku piedošana, kalpošana), Viņa bezgrēcība, Viņa veiktie brīnumi (tos Viņš izmantoja, lai pierādītu Savu taisnību pretējam pozīcijām) un augšāmcelšanās jau paši par sevi pierāda to, ka Viņš ir Dievs. Jaunā Testamenta autori apstiprina šo faktu vairākkārtēji.
Tātad, ja Jēzus ir Dievs, tad viss Viņa teiktais ir patiesība. Un, ja Jēzus teica, ka Bībele ir nemaldīga un patiesa ikkatrā tās Vārdā, tad tas nozīmē to, ka Bībele ir patiesa un viss tanī teiktais ir patiess. Kā jau sapratām, divas dažādas, salīdzinošas patiesības nevar būt patiesas abas. Tātad, viss Islāma Korānā vai Jūdaisma rakstos teiktais, kas ir pretrunā ar Bībeli, nevar būt patiesība. Būtībā gan Islāms, gan Jūdaisms kļūdās apgalvojumā, ka Jēzus nav iemiesojies Dievs, jo visas liecības apgalvo pretējo. Un sakarā ar to, ka mēs pavisam noteikti varam zināt Dievu (jo Viņš Sevi ir atklājis Savā uzrakstītajā Vārdā un Kristū), visas agnosticisma formas ir atspēkotas. Beidzot arī lielais dzīves jautājums – ētikas jautājums- ir atbildēts, jo Bībele satur skaidras instrukcijas un norādījumus kā cilvēcei vajadzētu dzīvot.
Šī pati Bībele liecina, ka Dievs ir gādīgs un dziļi rūpējas par cilvēci. Viņš vēlas, lai visi cilvēki zinātu Viņu personiski un veidotu ar Viņu intīmas attiecības. Būtībā, Viņš rūpējas tik ļoti, ka pat tapa par cilvēku, lai parādītu Savai radībai kāds Viņš patiesībā ir. Daudzi cilvēki ir mēģinājuši būt dievi, bet tikai viens Dievs, kurš tapa par cilvēku, lai tos, kurus Viņš dziļi mīl, glābtu no mūžīgās nošķirtības no Viņa. Šī realitāte demonstrē eksistenciālo Kristietības būtību un arī atbild uz pēdējiem diviem dzīves jautājumiem – dzīves jēgu un likteni. Katra persona ir Dieva radīta ar noteiktu mērķi un katram ir liktenis, kas to gaida – vienam tā būs mūžīgā dzīve ar Dievu, bet otram mūžīgā nošķirtība no Viņa. Šis slēdziens (kad Dievs kļuva par cilvēku Kristū) noraida arī deismu, kas saka, ka Dievs ne vienā lietā neinteresējas par cilvēci.
Noslēgumā mēs redzam, ka galējā patiesība par Dievu ir atrodama un pasaules juceklis, veiksmīgi virzīts ar dažādu patiesību izmeklēšanu un sistemātisku nepatiesības izslēgšanu noved pie tā, ka beigās pāri paliek tikai viena patiesība. Pielietojot loģiskās saskaņas un pastāvīguma testu, empīrisko atbilstību un eksistenciālo būtību kopā ar pareizo jautājumu uzdošanu tiek iegūts patiess un saprātīgs slēdziens par reliģiju un Dievu. Katram vajadzētu piekrist, ka iemeslam, lai kaut kam ticētu ir jābūt patiesībai un nekam vairāk. Diemžēl patiesa ticība ir gribas jautājums un nav svarīgi cik daudz liecības tiek piedāvātas, daži joprojām noraidīs dzīvo Dievu un zaudēs pašu galveno ceļu uz harmoniju ar Viņu.
English
Ja ir tik daudz reliģiju, tad kā mēs varam zināt, kura no tām ir pareizā?
