Jautājums
Kas notika starp testamentu periodā?
Atbilde
Laiks, kad tika uzrakstīts pēdējais Vecā Testamenta vēstījums līdz laikam, kad Kristus nāca uz zemes, ir saukts par ”starp testamentu periodu.” Šajā laika periodā nebija neviena pravietiska Vārda no Dieva. Tas bija apmēram ”400.gadus ilgs klusuma periods.” Šā laika periodā Palestīnas politiskā, reliģiskā un sociālā atmosfēra nozīmīgi mainījās. Par lielāko daļu no tā laika notikumiem pravietoja pravietis Daniels (skat.Dan.gr.2, 7, 8, 11 nodaļas un salīdziniet ar vēsturiskajiem notikumiem).
Izraēla bija pakļauta Persijas impērijai apmēram no 532-332.gadam (p.m.ē.). Persieši atļāva ebrejiem pielūgt savu reliģiju tikai ar nelielu iejaukšanos. Ebrejiem tika atļauts atjaunot templi un kalpot tanī Dievam (2.Laiku.gr.36:22-23; Ezras.gr.1:1-4). Šis periods iekļauj pēdējos 100. gadus no Vecā Testamenta laikiem un apmēram pirmos 100.gadus no starp testamentu perioda. Šis, salīdzinoši miera periods un apmierinājuma laiks, bija tikai klusums pirms vētras.
Aleksandrs Lielais sakāva Persijas ķēniņu Dāriju tādējādi atļaujot grieķu likumiem pārņemt pasauli. Aleksandrs bija Aristoteļa students, labi izglītots grieķu filozofijā un politikā. Viņš pieprasīja, lai grieķu kultūra tiktu veicināta visās viņa iekarotajās zemēs. Kā rezultātā Vecais Testaments tika pārtulkots grieķu valodā kļūstot par tulkojumu, kas zināms kā Septuaginta. Lielākā daļa no Jaunā Testamenta atsaucēm uz Veco Testamentu ir izmantotas lietojot Septuaginta frāzes. Aleksandrs Lielais deva ebrejiem pilnīgu reliģisko brīvību, tomēr spēcīgi veicināja pievērsties grieķu dzīves stilam. Tas nebija labs notikumu pagrieziens izraēliešiem, jo grieķu kultūra bija ļoti pasaulīga, humānistiska un bezdievīga.
Pēc Aleksandra Lielā nāves pār Jūdeju valdīja neskaitāmi tās pārņēmēji kulminējot ar Antiohu Epifanu (Antiochus Epiphanes) priekšgalā. Antiohs gāja daudz tālāk par Jūdu reliģijas brīvības noraidīšanau. Apmēram 167.gadā p.m.ē. viņš apgāza taisno un likumīgo priesterību, apgānīja templi aptraipot to ar nešķīstiem dzīvniekiem un uzcēla pagānu altāri. (sk.Mk.ev.13:14). Šī rīcība bija līdzvērtīga reliģiskai izvarošanai. Galu galā jūdu pretošanās (Antioham) rezultātā tika atjaunotas priesterības tiesības un izglābts templis. Sekojošais bija karu un varmācības periods.
Apmēram 63.gadā p.m.ē. Romas Pompejs iekaroja Palestīnu un visa Jūdeja tika pakļauta Cēzariem. Galu galā Romas senāts un imperators pasludināja Hērodu par Jūdejas ķēniņu. Šai nācijai bija paredzēts būt tai, kas aplika jūdus ar nodokļiem, kontrolēja tos un beigās nogalināja Mesiju pie romiešu krusta. Romiešu, grieķu un ebreju kultūras Jūdejas zemēs bija sajaukušās.
Starp nelielo Romiešu un Grieķu okupācijas periodu Palestīnā radās divas svarīgas politiski reliģiskas grupas. Farizieši Mozus likumiem pievienoja savas mutiskās tradīcijas un galu galā nosprieda, ka viņu likumi ir vairāk nozīmīgi nekā Dieva (skat.Mk.ev.7:1-23). Lai arī Kristus mācība bieži vien sakrita ar fariziešu mācību, tomēr Kristus viņiem pārmeta viņu tukšo un liekulīgo burta kalpību, un līdzjūtības trūkumu. Saduķieši pārstāvēja aristokrātus un bagātību. Saduķieši, kuri caur Sanhedrinu turēja rokās varu noraidīja gandrīz visu Vecā Testamenta mācību izņemot Mozus grāmatas. Viņi atteicās ticēt atdzimšanai un galvenokārt centās imitēt grieķus, kurus apbrīnoja.
Šim, ar notikumiem bagātajam laika periodam, kas ievirzīja Kristus atnākšanas laiku bija liels iespaids uz ebrejiem. Gan ebreji, gan pagāni no citām nācijām sāka kļūt neapmierināti ar tā laika reliģiju. Pagāni sāka uzdot jautājums attiecībā uz ticamību daudzdievībai. Romieši un grieķi no saviem mitoloģiskajiem ticējumiem sāka pievērsties Svētajiem Rakstiem, kas tagad ir viegli lasāmi grieķu vai latīņu valodā. Taču ebreji jutās nomākti un grūtsirdīgi. Atkārtojam – ebreji bija iekaroti, apspiesti, demoralizēti un samaitāti. Cerības nebija gandrīz nekādas; ticības pat vēl mazāk. Viņi bija pārliecināti, ka vienīgais, kas viņus un viņu ticību var glābt ir Mesijas parādīšanās.
Jaunais Testaments ir stāsts par to kā atnāca cerība. Ne tikai jūdu, bet arī visas pasaules labā. Pravietiskais paredzējums par Kristu tika piepildīts un atpazīts caur daudziem cilvēkiem, kas Viņu redzēja. Stāsti par romiešu zaldātu līderi, gudro vīru un farizieti Nikodemosu rāda, ka Jēzus bija atpazīts kā Mesija jau tanī laikā. ”400.klusuma gadi” tika lauzti. Un tas ir lieliskākais stāsts visā cilvēces vēsturē, kāds jebkad ir bijis stāstīts – Jēzus Kristus evaņģēlijs!
English
Kas notika starp testamentu periodā?
